LJA “Tēvzemei un Brīvībai”-nozīmīga lappuse latviešu nacionālisma vēsturē



Bija tālā 1988.gada ziema, 25.janvāris, kad Liepājā 10 jaunieši pie leģendārās Latvijas cilvēktiesību aizsardzības grupas „Helsinki-86” nodibināja tās jauniešu spārnu „Tēvzemei un Brīvībai”.

Jauniešu apvienības dibinātāji – Ilgvars Kuncītis, Ilgvars Jēkabsons, Mario Ekards, Aija Ekarde, Normunds Krafts, Guntars Stinka, Didzis Nolle, Igors Suharevskis, Armands Belts un Raimonds Belts – toreiz savā paziņojumā motivēja organizācijas izveides nepieciešamību: „Apvienības galvenais mērķis – cīnīties par to, lai latviešu tautai tiktu nodrošinātas tiesības pašai lemt par savu turpmāko likteni. Cīnīties par Latvijas vēstures patiesu izklāstu, par kultūras un seno tradīciju atdzimšanu un izkopšanu, latviešu valodas attīrīšanu un bagātināšanu, lai katrs cilvēks varētu brīvi izteikt savas domas, arī izmantojot masu informācijas līdzekļus, lai katrs Latvijā dzīvojošais neatkarīgi no tautības mācētu latviešu valodu, cienītu tās kultūru un tradīcijas. Cīnīties par apdzīvoto vietu, ielu seno nosaukumu atjaunošanu, atgūt ģerboņu un simbolu vēsturisko izskatu, rūpēties par apkārtējās vides nepiesārņošanu, par kultūras un ētikas normu ievērošanu. Savā cīņā mums jāapvienojas ar lietuviešu un igauņu tautām”.

Dienu vēlāk, 1988.gada 26. februārī, jauniešu apvienība pieņēma Deklarāciju par Latvijas jauniešu tiesībām uz alternatīvo dienestu, kā arī par nepieciešamību Latvijā izveidot teritoriālos karaspēka formējumus.

Pirmā publiskā akcija notika vēl pirms tādu Atmodas laika masu organizāciju kā Latvijas Tautas Fronte (LTF) un Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK) dibināšanas. Tas bija 1988.gada 25.marts, kad, pieminot 1949.gada 25.martā represētos latviešus, grupa „Helsinki-86” organizēja piemiņas mītiņu Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Mītiņā kā kārtības uzturētāji tika piesaistīti „Tēvzemei un Brīvībai” biedri.

Okupācijas varas iestādes brutāli iejaucās piemiņas mītiņa norisē. Brīvības pieminekli bija aplenkušas miliču un brīvprātīgo kārtības sargu jeb tā saukto „družiņņiku” ķēdes. Sapulcējušies cilvēki tika sisti, grūstīti un raustīti aiz drēbēm. Valsts drošības komitejas darbinieki īslaicīgi aizturēja vairākus grupas “Helsinki – 86” biedrus.

1988.gada 19.aprīlis – cilvēktiesību aizstāvja, bijušā politieslodzītā Gunāra Astras (1931 – 1988) bēres Meža kapos Rīgā. Vainagu no jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” nolika Raimonds Belts un Guntars Stinka. Bērēs piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Orķestris atklāti spēlēja Latvijas Republikas himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Pavisam drīz, arī aprīlī, apvienības biedru Didzi Nolli par izvairīšanos no dienesta PSRS armijā Liepājas pilsētas Tautas tiesa notiesāja ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, sodu piespriežot nosacīti. Nolles spertais solis tika idejiski motivēts, jo apvienības biedri uzskatīja, ka latviešu jauniešiem nav pienākums dienēt svešas valsts bruņotajos spēkos.

1988.gada 27. aprīlis – tika pieņemti apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” Statūti. Saskaņā ar Statūtiem tika izvēlēti apvienības Domes locekļi – Normunds Krafts, Guntars Stinka, Igors Suharevskis, Didzis Nolle, Raimonds Belts. Dome par apvienības vadītāju ievēlēja Normundu Kraftu.

1988.gada 4. maijs – jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” pieņēma un izplatīja  aicinājumu atbalstīt jaunizveidotā Latvijas Kultūras fonda iniciatīvu tā paša gada 8.maijā piedalīties visu Latviju aptverošajās vēsturisko kapsētu sakopšanas talkās. Liepājā dzīvojošie apvienības biedri šādu talku noorganizēja Līvas kapsētas žīdu sektorā. Talkas gaitā tika savests kārtībā piemineklis atbrīvošanas cīņās pret Bermontu 1919.gadā kritušajiem žīdu tautības karavīriem, kā arī tika sapostas piemineklim pieguļošās kapu kopiņas.

1988.gada jūnijs – atbilstoši jaunajam nolikumam par mītiņiem un demonstrācijām Liepājas pilsētas Izpildkomitejā savlaicīgi, piecpadsmit dienas iepriekš, tika pieteikts grupas “Helsinki – 86” un jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” plānotais mītiņš “Par demokrātiju un atklātumu”.

Mītiņš bija paradzēts 19.jūnijā Liepājā, laukumā pie kompartijas pilsētas komitejas ēkas. Liepājas pilsētas Izpildkomitejas atbildē, ko bija parakstījis tās priekšsēdētājs Alfrēds Drozda, bija atteikums: minētā vieta mītiņošanai nav paradzēta, un par vietu iepriekš jāvienojas ar tās īpašnieku. Tolaik visa zeme it kā piederēja tautai.

Ja tā, tad tā. Abas organizācijas mītiņu “Par demokrātiju un atklātumu” pieteica uz 30.jūniju – Liepājā, Rožu laukumā, kur tolaik vēl atradās Ļeņina piemineklis, cerībā, ka šajā vietā neatteiks. Pēc laika abu organizāciju pilnvarotajām personām Izpildkomitejas pārstāvji paziņoja, ka notikusi neticama sagadīšanās – 30. jūnijā šajā vietā notiks mītiņš, ko rīko kompartijas pilsētas komiteja kopā ar Liepājas pilsētas Izpildkomiteju!

Varas pārstāvji lapsīgi klāstīja, ka ir atklātības laiks, un mītiņā varēs runāt arī pārstāvji no grupas “Helsinki – 86” un apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”.

30.jūnijā Rožu laukumā notika minētais mītiņš. No Liepājas rūpnīcām ar autobusiem atveda daudz cittautiešu. Ar plakātiem par nesatricināmo tautu draudzību un ziediem Ļeņinam. Sanāca interesenti un ziņkārīgie. Šeit labi iederējās helsinkiešu un “Tēvzemei un Brīvībai” plakāti “Neatkarību Latvijai” un “Dzīvokļus pamatiedzīvotājiem”. Krieviņi viebās un buldurēja kaut ko par „fašistiem un gansiem”.

Tomēr mītiņā varēja runāt visi gribētāji.    

1988.gada 14.jūnijs – Latvijas cilvēktiesību aizstāvēju grupa “Helsinki – 86” un jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” sarīkoja Liepājas Ziemeļu kapsētā piemiņas brīdi staļinisko represiju upuriem. Piemiņas brīdī piedalījās apmēram trīs tūkstoši liepājnieku.

1988.gada 8. – 10.jūlijs – Tukuma rajona Abragciemā notika PSRS tautu nacionāli demokrātisko kustību pārstāvju sanāksme. Tajā piedalījās pārstāvji no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas. Sakarā ar streikiem Erevānas lidostā uz sanāksmi nevarēja ierasties Armēnijas pārstāvji. Latviju sanāksmē pārstāvēja Latvijas cilvēktiesību aizstāvju grupa “Helsinki – 86” (sanāksmes organizētāji) un Jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”.

Trijās sanāksmes dienās notika lekcijas un diskusijas par stāvokli Baltijas republikās un Ukrainā. Sanāksmē pārstāvji no Baltijas republikām vienojās par atbalsta izteikšanu armēņu tautai sakarā ar traģiskajiem notikumiem Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā. Tika nolemts sarīkot atbalsta demonstrāciju 1988.gada 14.jūlijā Maskavā.

1988.gada 14.jūlijs – Baltijas republiku nacionāli demokrātisko organizāciju pārstāvji pēc iepriekšējas vienošanās sarīkoja Maskavā atbalsta demonstrāciju armēņu tautai sakarā ar traģiskajiem notikumiem Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā.

Demonstrācijas dalībnieks Armands Belts par tās norisi apvienības laikrakstā “Jaunais Laiks” rakstīja: “No Latvijas uz Maskavu devās četri pārstāvji no grupas “Helsinki – 86” un trīs no jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”. Ar mājās sagatavotiem plakātiem uz Maskavu ar vilcienu izbraucām 13. jūlija vakarā. Nākamās dienas rītā vilciens ieripoja Maskavā. Kad bijām jau izkāpuši uz perona un kādu gabaliņu gājuši, ievērojām kādus ziķerīgus vīrus, kas devās uz tā vagona pusi, no kura pirms brīža bijām izkāpuši. Sapratām, ka mūs jau gaidīja un grib aizturēt. Tā arī bija. Aizturēja Litu Ecētāju no grupas “Helsinki – 86”. Viņu aizveda uz stacijas milicijas iecirkni, kur viņai uzdeva muļķīgus jautājumus, pēc tam viņa tika iesēdināta vilcienā Maskava – Rīga, lai brauc prom uz mājām.

Tātad palikām seši pārstāvji no Latvijas. Kad sasniedzām vietu, kur bija norunāta tikšanās ar igauņiem, uzzinājām, ka līdzīgi aizturēti arī četri cilvēki no viņu grupas. Nezināmu iemeslu dēļ nebija ieradušies lietuviešu neatkarības kustības dalībnieki. Kā varēja saprast, drošības dienests Maskavā par demonstrāciju bija informēts. Par to liecināja arī miliču ķēdes ap PSRS valdības rezidenci, pie kuras bija paredzēts demonstrēt. Bija jāizvēlas cita demonstrācijas vieta. Par to tika izvēlēta Ļeņina bibliotēka, kas atradās netālu no Sarkanā laukuma. Ap pulksten 14.00 mēs pakāpamies uz bibliotēkas kāpņu pakāpieniem un atritinājām transparentus ar prasībām – “Mainīt kremļa politiku Kalnu Karabahas jautājumā” , “Baltiešu tautas atbalsta armēņu tautas prasības” un citām. Transparenti bija angļu un krievu valodā.

Manījām, ka ap mums sāk rosīties ne tikai ārzemju korespondenti, bet arī drošības dienesta vīri. Viņi ar varu mums rāva no rokām un plēsa transparentus. Gribēja saplēst arī Latvijas karogu, kas plīvoja virs mūsu galvām, bet, pateicoties grupas “Helsinki – 86” dalībnieka Jāzepa Sadovska pašaizliedzīgajai rīcībai, tas tika paglābts. Vēl pēc dažām minūtēm drošībnieki saķēra katru no mums aiz rokām un aizveda uz autobusu. Ar to aizveda uz milicijas iecirkni. VDK vīri nezināja, ko ar mums darīt. Kad atgādinājām, ka bez prokurora sankcijas mūs nevar turēt apcietinājumā ilgāk par trīs stundām, tad katram aizturētajam sāka sastādīt protokolu par piedalīšanos demonstrācijā, pārkāpjot Maskavas pilsētas pagaidu nolikumu par demonstrāciju un mītiņu pieteikšanu. Pēc četru stundu pratināšanas mūs atbrīvoja un piekodināja šādas akcijas vairs nerīkot.” 

 

1988.gada 20.augustā tika paveikts lielāks darbs – “Tēvzemei un Brīvībai” biedri turpināja atjaunot okupācijas laikā nopostīto latviešu varoņu piemiņas vietas. Jaunatnes apvienība pirmo lielāko talku sarīkoja pulkveža Oskara Kalpaka un Kalpaka bataljona cīnītāju piemiņas vietā – Airītēs, Skrundas rajonā. 78 talcinieki no dažādām Latvijas vietām sakopa apkārtni, vēsturiskajā vietā novietoja kapteiņa Grundmaņa un virsleitnanta Krieva pieminekļus.

Turpmākos darbus veica iniciatīvas grupa vietējā agranoma Vītiņa un entuziasta Oskara Grīga vadībā. Piemiņas vietas svinīgā atklāšana notika 1988.gada 11.novembrī.

1988.gada 23.augusts – neskatoties uz varas iestāžu aizliegumu, Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā Liepājā notika mītiņš, ko organizēja grupa “Helsinki – 86” un jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”. Nākošajās dienās pēc mītiņa tā organizētājus Mārtiņu Barisu, Normundu Kraftu, Didzi Nolli, Igoru Suharevski apcietināja, un trīs dienas noturēja milicijas pagrabos. Ar nolūku iebiedēt.


1988.gada 14.oktobrī no dienesta PSRS okupācijas armijā publiski atteicās vēl viens organizācijas biedrs – Armands Belts. Varas iestādes pret viņu uzsāka vajāšanu. Publiskajā paziņojumā atteikšanos pakļauties iesaukumam Armands motivē šādi:

„Pašreiz, kad beidzot nāk gaismā noziedzīgā Padomju Armijas izmantošana Baltijas valstu okupācijā 1940.gadā, obligātās karaklausības problēma kļūst aizvien aktuālāka. Izdarām secinājumus. Līdz pat šai baltai dienai Latvijā atrodas okupācijas karaspēks. Kā var piespiest dienēt armijā, kas okupējusi tavu Dzimto Zemi (pie tam lielākajā daļā gadījumu dienesta vietas ir stipri tālu no Latvijas). Vai tas nav absurds?”
 
6.novembrī ap pulksten 12, vairāki simti cilvēki bija atsaukušies jauniešu apvienības aicinājumam un sapulcējušies pulkveža Oskara Kalpaka nāves vietā Airītēs. Šeit sākās “Miera gājiens” Kuldīgas virzienā uz 6 km aiz Skrundas topošo militāro objektu “Tālo sakaru centrs”, kuru piecus gadus vēlāk uzspridzinās.

Gājiena mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz prasībām par kodolbrīvu Latviju, pret jaunu militāru objektu celtniecību, pret militārā resora patvaļu.

No Airītēm līdz Skrundai gāja daži simti cilvēku garas automašīnu un autobusu virknes pavadībā. Tiem pa priekšu visu laiku brauca milicijas automašīnas. Saldus un Kuldīgas kārtības sargi ne tikai nelika šķēršļus “Miera gājiena” norisei, ar savu darbību netraucēja, bet pat veicnāja, lai pasākumu nesabojātu kādi satiksmes starpgadījumi. Iekšlietu darbinieki regulēja satiksmi bīstamākajos posmos, gājiena organizētājiem pat izpalīdzēja ar megafonu.

Neskatoties uz auksto laiku un gandrīz vai nepārtraukto lietu, cilvēki gāja dziedādami. Ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un desmitiem plakātos izteiktām prasībām: “Kodolbrīvu Latviju!”, “Latvijai – nacionālu armiju!”, “Mūsu bērniem veselīgu nākotni!”, “Neatkarību Latvijai!”, “Es nosodu PSRS invāziju Afganistānā!”, “Red army, go home!”. Bija plakāti ar Raiņa dzejas rindām “Tas jaunais laiks…”, ar 1940.gada okupācijas nosodījumu. Katrs ar savu sāpi. Kādam pat galvā bija gāzmaska. Pa ceļam dažs vecāks vīrs no ceļam blakus esošajām mājām iznesa relikviju – savā laikā paslēpto, pabalējušo mūsu valsts karogu, un pievienojās gājienam.

Skrundā Miera maršu – demonstrāciju sagaidīja daudz cilvēku. Ar saviem plakātiem un karogiem. Vietējās Tautas frontes pārstāvji aktīvi iesaistījās kārtības nodrošināšanā. Miera gājiens turpinājās cauri Skrundai uz topošo lielāko militāro objektu Latvijā. Par tā nelabvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējo iedzīvotāju veselību runas jau nerimās ilgāku laiku. Objekta būtība nevienam, protams, netika izskaidrota.

Nosalušos un viscaur izmirkušos gājiena dalībniekus sildīja vietējo iedzīvotāju sarūpētā karstā tēja, vienoja dziesmas un apziņa par savu mērķu nozīmīgumu. Taisni vai bija jābrīnās, kur izturību smēlās tās vecās tantiņas, kas atteicās lietū un vējā sēsties nopakaļ braucošajā autobusā, bet visus garos kilometrus veica kājām, tāpat pavisam mazie, kas visiem pa priekšu nesa plakātu ar uzrakstu “Prasām pārtraukt rotaļlietu ieroču ražošanu”. Viņi gāja kopā ar vienīgo “militāristu” garajā kolonnā – ar aptuveni 30 rotaļu pistolēm apkārušos vīru, kurš “reklamēja” padomju rūpnieku ražojumus bērniem.

Pēc noietiem 16 kilometriem un aptuveni četrām ceļā pavadītām stundām gājiena dalībnieki nonāca pie galamērķa – “Tālo sakaru centra”. Tā priekšā ar plakātiem un karogiem jau bija sapulcējušies vairāki simti cilvēki, kas bija braukuši un nākuši no otras puses – Kuldīgas un Ventspils.

Miera gājiens noslēdzās ar manifestāciju – mītiņu pie bāzes, kur bija sanākuši aptuveni 2000 cilvēku. To atklāja gājiena organizētāji – jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Guntars Stinka, Armands Belts, Normunds Krafts. Viņi runāja par to, ka pienācis laiks atsegt tumšo pārsegu, kas sedz Padomju militāro jomu. Par to, kāpēc Latvijas jaunieši nevēlas dienēt Padomju armijā. Par nepieciešamību Latvijā izveidot teritoriālo karaspēka formējumu un alternatīvu darba dienestu tiem, kuri idejisku vai reliģisku iemeslu dēļ nevar dienēt ar ieroci rokās vai nodot zvērestu. Par to, ka jāpanāk, lai koncepcija par kodolbrīvu Ziemeļeiropu beidzot tiktu attiecināta arī uz Latviju, ka jāpārtrauc jaunu militāru objektu celtniecība. Grupas “Helsinki – 86” pārstāvis Mārtiņš Bariss runāja par militārā resora pilnīgu bezkontroli un patvaļu.

Runāja pārstāvji no vairāku Latvijas pilsētu un rajonu Tautas frontes grupām, Latvijas nacionālās neatkarības kustības, Vides aizsardzības kluba, kā arī vietējie iedzīvotāji. Savu viedokli izteica un uz jautājumiem atbildēja arī “Tālo sakaru centra” virsnieki. Objekts apkārtējai videi, cilvēku sadzīvei un veselībai nekaitējot. Tas esot nepieciešams valsts aizsardzībai. Klātesošie pret to protestēja – objekts jau tagad nodara vietējiem iedzīvotājiem un dabai – mežiem, gruntsūdeņiem un Ventai – nekompensējamu kaitējumu. Visi vienojās, ka militāro sfēru vienreiz ir jāpakļauj sabiedrības kontrolei un ietekmei.    

1988.gada 23.decembrī notika Liepājas pilsētas Tautas deputātu padomes kārtējā sesija, kurā jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” izskatīšanai iesniedza astoņus priekšlikumus – par migrācijas pārtraukšanu, kodolbrīvu Liepāju, sociālā taisnīguma un cilvēka tiesību garantēšanu u. c. Apvienības biedri sesijas laikā piketēja, iepazīstināja deputātus ar saviem priekšlikumiem. Tomēr, neskatoties uz atsevišķu deputātu centieniem panākt šo jautājumu izskatīšanu, tos nodeva Izpildkomitejas darbiniekiem studēšanai, lai atgrieztos pie tiem nākamajā sesijā.

1989.gada sākumā, kad Atmoda jau bija kļuvusi vērienīga, jauniešu apvienība kopā ar „Helsinki-86” 21.janvārī sarīkoja piketu Maskavā, prasot izvest padomju armiju no Afganistānas un pārtraukt baltiešu jaunatnes iesaukšanu PSRS bruņotajos spēkos.

1989.gada 18.martā tika atklāts padomju varas nopostītais piemineklis pulkvedim Oskaram Kalpakam Liepājas Ziemeļu kapsētā. Piemiņas vietas sakopšanu, pieminekļa atjaunošanas darbus kopš 1988.gada oktobra organizēja un veica jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”. Pieminekļa atjaunošanai tika izlietoti 1621 rubļi, kas iegūti no liepājnieku un Liepājas viesu ziedojumiem, apvienības biedru iemaksām.

Par šo pasākumu ziņoja radio “Brīvā Eiropa” Latviešu nodaļa: „Liepājas pilsētas Ziemeļu kapsētā 18.martā pulcējās pāri par 3000 cilvēku no visām Latvijas malām – no Rīgas, Siguldas, Ādažiem, Kuldīgas un daudzām citām vietām, ar to parādīdami, ka Kalpaka gars joprojām ir dzīvs… 1988.gadā jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” nāca klajā ar aicinājumu kopt, kas vēl kopjams, un atjaunot, kas vēl atjaunojams. 1989.gada 17.martā piemineklis bija pilnīgi pabeigts, tas atguva savu iepriekšējo izskatu. Pieminekļa jaunatklāšana sākās 18.martā pulksten 12 ar piemiņas brīdi, kurā tika godināts nacionālās armijas pirmais pavēlnieks. Piemiņas brīdi atklāja Liepājas teātra aktieris Jānis Dreiblats, skanēja Annas Brigaderes, Jāņa Akurātera, Edvarda Virzas dzejas rindas, pulkveža Kalpaka biogrāfiskie dati, Kārļa Skalbes atmiņas par varoņu izvadīšanu Liepājā 1919.gada 11.martā.

Jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvis Raimonds Belts iepazīstināja klātesošos piemiņas brīža dalībniekus ar pieminekļa biogrāfiju un ar to, kā notika šīs svētvietas atjaunošana un sakopšana. Runas mijās ar dziesmām un dzeju. Sekoja gājiens no kapličas, pie kuras notika piemiņas brīdis, uz atjaunoto pieminekli. Aiz mācītāja Jura Rubeņa, sarkanbaltsarkanajiem karogiem plīvojot, ar vainagiem un ziediem gāja jauniešu apvienības biedri, Minsteres kora dalībnieces, simtiem, simtiem visu to cilvēku, kam dārgs un svēts ir nacionālās armijas pirmais pavēlnieks. No pieminekļa tika noņemts audekla pārklājs, mācītājs Juris Rubenis pieminekli iesvētīja. Beigās ļaudis sāka dziedāt himnu “Dievs, svētī Latviju”. Jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” pateicas visiem, kuri aktīvi piedalījās pieminekļa atjaunošanā, pirmkārt, jau pieminekļa autoriem un izgatavotājiem, sirmajiem vīriem Rolandam Ozolam un Aivaram Šicam, tēlniekam Zezostram Ķēdem, māksliniekam Pēterim Lieģim, VAK Liepājas nodaļai un visiem pārējiem. Sirsnīgs paldies mācītājam Dreiblatam, kurš Kalpaka nāves 70-gadē rīkoja aizlūgumu Sakā, Grobiņā un Pāvilostā. Paldies visiem tautiešiem, kuri ieguldīja savus līdzekļus pieminekļa atjaunošanā!”    

Lielā mērā jauniešu apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” nopelns ir arī tas, ka Latvijā sāk darboties trimdā izveidotā kādreizējos Latviešu leģiona cīnītājus apvienojošā organizācija „Daugavas vanagi”. 1989.gada 23.aprīlī pirmo „Daugavas vanagu” kopu izveidoja Guntars Stinka, Raimonds Belts, Gints Stūris, Armands Belts un Igors Suharevskis. Tas notika Liepājā.

1989.gada 21.maijā notika jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotais Miera gājiens no Bernātiem pa piesārņoto jūrmalu uz Liepāju. Mērķis – protestēt pret militārā resora patvaļu un tās sekām – vides piesārņojumu, kā arī pret jaunu padomju militāro objektu celtniecību. Gājienā piedalījās apmēram 200 dalībnieki.

1989.gada 1. – 4. jūnijā Dienvidčehoslovākijas pilsētā Vimbergā notika starptautiska jaunatnes nometne, kurā piedalījās vairāk nekā 1600 jauniešu no Eiropas valstīm un Amerikas. Latviju pārstāvēja jaunieši no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” , Rīgas ekoloģiskā kluba un Vides aizsardzības kluba Liepājas nodaļas.

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvji Guntars Stinka un Raimonds Belts savu uzskatāmās aģitācijas stendu izveidoja savdabīgā socreālisma stilā ar 50 fotogrāfijām par pēdējā gada notikumiem Latvijā un Liepājā, aprakstiem angļu valodā par Baltijas valstu vēsturi un šodienu ar devīzi – “Viss, ko mēs vēlamies, ir brīvība!” Pie šā stenda plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Savus materiālus pievienoja arī igauņi un lietuvieši.

Eiropas jaunieši ar interesi iepazinās ar notikumiem Latvijā. Interesanti bija arī vērot Maskavas funkcionāru garos ģīmjus, aplūkojot izstādi, kas bija vērsta pret padomju okupāciju Baltijas valstīs.

Vairāk nekā gadu, kopš jauniešu apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” dibināšanas, tās centrs un galvenā darbības vieta bija Liepāja. 1989. gada jūnija sākumā beidzot tika izveidota  apvienības Rīgas nodaļa. Rīdzinieki paziņoja: „Jau ilgāku laiku Latvijā sekmīgi darbojas jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” ar savas darbības koordinācijas centru Liepājā. Uzskatām, ka šī ir vienīgā jauniešu organizācija, kura patlaban konsekventi ietur savu sākotnēji izvirzīto kursu, mērķtiecīgi un aktīvi darbojas. Tādēļ uzskatām par nepieciešamu dibināt jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļu.”

1989.gada 14.jūnijā Liepājā notika līdz šim plašākā komunistiskā terora upuru atcere, kas sākās Republikas ielā pie tautā dēvētā „Zilā brīnuma” jeb nama, kurā 1941.gadā saimniekoja čeka, zvērīgi slepkavodama un spīdzinādama nevainīgus cilvēkus. No šejienes sākās sēru gājiens cauri pilsētai līdz dzelzceļa stacijai. Gājiens noslēdzās Raiņa parkā, kur notika sēru mītiņš. Mītiņā runāja apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” vadība.

Tā paša gada 17.jūnijā, protestējot pret Latvijas Republikas okupāciju 1940.gadā, LNNK Cēsu nodaļa rīkoja gājienu no Raunas līdz Brīvības piemineklim Rīgā. Gājienā piedalījās arī vairāki  jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri, to skaitā Raimonds Belts. Viņš par gājiena norisi rakstīja: “Ap plkst. 17.00 apmēram 150 gājiena dalībniekus Rīgas pilsētas daļā Juglā sveica sagaidītāji. Vairākiem bija plakāti un karogi. Tālāk gājiens devās pa trotuāriem uz Brīvības pieminekli. Bet jau pēc dažiem simts metriem demonstrantus apstādināja miliču ķēdes. Miliči rāva demonstrantiem no rokām un plēsa plakātus un karogus. Tomēr gājiens turpinājās.

Miliči pārgrupējās, atbrauca papildspēki. Ar stekiem bruņotie “kārtības sargi” draudēja pielietot varu. Tad demonstranti sakāpa tramvajos un brauca uz Rīgas centru desmitiem milicijas mašīnu pavadībā. Izkāpjot no tramvaja, dažus kvartālus no Brīvības pieminekļa demonstrantus atkal lenca miliči. Daudz neskaidrojot, miliči laida darbā stekus, vairākus cilvēkus aizveda uz miliciju. Tomēr gājiena dalībnieku lielākā daļa, ejot pa dažādām šķērsielām, sasniedza Brīvības pieminekli, kur bija pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Tur saukļa “NOST OKUPĀCIJU” skandēšana nerimās pārdesmit minūtes.”

1989.gada 22. jūnijā Liepājas Ziemeļu kapsētā pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem notika “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotais atceres brīdis sakarā ar Cēsu kauju 70. gadskārtu.

Savukārt, 27.jūnijā “Tēvzemei un Brīvībai” rīkoja svecīšu vakaru Liepājā pie “Zilā brīnuma”, atceroties tos padomju varas nevainīgos upurus, kurus necilvēcīgi noslepkavoja šajā ēkā 1941. gada jūnija nogalē, Sarkanarmijai atkāpjoties no Liepājas.

Šā traģiskā fakta padziļinātai izpētei apvienības biedri izveidoja darba grupu, kura apkopoja un vāca ziņas un vēstures liecības par šo notikumu, kā arī iegūtās un apkopotās ziņas darīja zināmas sabiedrībai.

1989.gada jūlijā piespiedu kārtā, lietojot spēku, dienestam PSRS armijā tika iesaukts populārais sabiedriskais darbinieks un Herberta Cukura piemiņas fonda izveidotājs, LJA “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļas dalībnieks Roberts Kļimovičs, kurš tikko kā PSRS Augstākajai padomei bija iesniedzis oficiālu iesniegumu par atteikšanos no PSRS pilsonības

1989.gada 15.jūlijā Liepāja atkal sevi pierādīja kā nozīmīgu Atmodas centru. Liepājas Lietišķās mākslas skolas zālē notika Jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” sarīkotais Latvijas demokrātiskās jaunatnes forums. Forumā piedalījās Latvijas, Lietuvas, Ukrainas jauniešu organizāciju pārstāvji. Foruma noslēgumā tika pieņemtas divas rezolūcijas. Viena no tām bija vērsta pret padomju militārismu un uzsvēra okupēto zemju jauniešu tiesības izvēlēties alternatīvo dienestu. Otrā pievērsta uzmanība vides jautājumiem.

1989.gada 16.jūlijā, atbalstot ASV prezidenta Džordža Buša izsludināto paverdzināto tautu brīvības nedēļu, LJA “Tēvzemei un Brīvībai” Rīgas nodaļas dalībnieki Ralfs Niedra un Ronalds Špalte uzsāka badastreiku pie Brīvības pieminekļa. Šim pasākumam bija liela atsaucība, pievienojās citi neformālo organizāciju biedri. 17. jūlijā pulksten 10 R. Niedra un R. Špalte tika aizturēti un nogādāti Iekšlietu pārvaldes cietumā, kur viņus noturēja 71 stundu no 72 likumā atļautajām.

1989.gada 23.augustā “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Liepājā uz Tirgoņu ielas sarīkoja improvizētu izrādi par Ribentropa – Molotova pakta parakstīšanu 1939.gadā. Pie galda sēdošie Ribentrops (Jānis Vindavs) un Molotovs (Arvo Karelsons) apmēram pusstundu strīdējās par interešu sfērām. Izrādi noskatījās kupls skaits liepājnieku.

1989.gada 23.augustā apvienības biedri aktīvi piedalījās protesta akcijā “Baltijas ceļš”, bet 17.septembrī, saskaņā ar jaunatnes apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un vairāku Polijas jaunatnes organizāciju savstarpējo vienošanos kopīgi atbalstīt abu tautu brīvības centienus, “Tēvzemei un Brīvībai” biedri guldīja Liepājā Baltijas jūras viļņos sēru vainagu, tā pieminot poļu tautas upurus komunistiskajā režīmā. Iepriekš poļu jauniešu organizācijas rīkoja solidaritātes akciju 23.augustā, atgādinot par 1939.gada 23.augustā noslēgto noziedzīgo Ribentropa – Molotova paktu.

1989.gada rudenī, kad stāvoklis PSRS bruņoto spēku daļās no Baltijas republikām iesauktajiem jauniešiem kļuva draudošs dzīvībai un veselībai, “Tēvzemei un Brīvībai” rīkotajā pilsoniskās nepakļaušanās akcijā 55 liepājnieki iesaukuma gados parakstīja vēstuli LPSR Augstākajai Padomei, kurā atteicās dienēt PSRS bruņotajos spēkos.
    
Sīkāk zpar to publikācijā “Alternatīvais dienests, Konstitūcija un Liepājas prokuratūra” (“Jaunais Laiks”, 1990.g. 25.janvāris).

Vēl, tā paša gada rudenī, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas biedri devās pētnieciskā ekspedīcijā uz Volhovas purviem Krievijā, lai apsekotu Otrā pasaules kara cīņu vietas, kur karojuši latviešu leģionāri.

Sīkākas ziņas par ekspedīciju lasāmas Ginta Stūra rakstā “Volhovas purvos”, kas publicēts laikraksta “Jaunais Laiks” 1990.gada 25.janvāra numurā.

Sekojot liepājnieku paraugam, 1989.gada 20.oktobrī notika “Tēvzemei un Brīvībai” Tukuma nodaļas organizētais pikets pret rudens iesaukumu padomju armijā pie Tukuma kara komisariāta.

Savukārt novembrī Tukumā notika “Tēvzemei un Brīvībai” Tukuma nodaļas organizētā demonstrācija un mītiņš pie tuvējā lidlauka. Demonstrantu prasības – izbeigt reaktīvo lidmašīnu lidojumus virs apdzīvotajām vietām, kā arī demilitarizēt Baltiju.

1989.gada decembrī “Tēvzemei un Brīvībai” Domes loceklis Raimonds Belts un “Helsinki – 86” koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Bariss viesojās Zviedrijā, kur tikās ar latviešu organizāciju pārstāvjiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, informējot viņus par stāvokli Latvijā, kā arī vienojoties par turpmāko sadarbību. 

Atgriežoties no Zviedrijas, viņu bagāžu Rīgas lidostas muitā izkratīja, konfiscējot lielu skaitu trimdas latviešu izdotās grāmatas un periodiskos izdevumus. Neskatoties uz to, ka oficiāli tika sludināta pārkārtošanās un atklātības politika, šādi ekscesi vēl joprojām notika.

1990.gada janvārī iznāca “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas izdevuma “Mēnešraksts” pirmais numurs. Būtībā to veidoja apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri. Recenziju trimdas latviešu žurnālā “Daugavas Vanagu Mēnešraksts” (1990.gada maijs/jūnijs) par jauno izdevumu uzrakstīja Alfrēds Puķīte.

Tā paša gada 3.janvārī kurzemnieku iedvesmotās idejas bija aizgājušas līdz Latgalei. Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi, arī “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Atis Tirzmalis, Gatis Klaucēns, Kaspars Braķis atdeva savas PSRS jauniesaucamo pieraksta apliecības Rēzeknes kara komisariātā, deklarējot kā neiespējamu savu dienestu PSRS bruņotajos spēkos, jo 1940.gada 17.jūnijā Sarkanarmija okupēja Latvijas Republiku, iznīcinot tās neatkarību.

1990.gada 6.janvārī LJA “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas biedri Liepājas Ziemeļu kapsētā rīkoja atceres brīdi abu pasaules karu Ziemassvētku kaujās kritušajiem latviešu karavīriem.

1990.gada 25.janvārī Liepājā sāka iznākt apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” laikraksts “Jaunais Laiks”. Laikraksts iznāca līdz 1995.gada septembrim ar pārtraukumu no 1992.gada februāra līdz 1993.gada aprīlim. Kopā iznākuši laikraksta “Jaunais Laiks” 98 numuri, kā arī vairāki pielikumi. Redaktors visu laikraksta pastāvēšanas laiku bija Raimonds Belts, un 1990-to gadu pašā sākumā tam bija zināma ietekme Liepājas pusē.
    
Laikraksta pirmajā numurā publicēts skaidrojošs raksts par nosaukuma izvēli laikrakstam.

“Kāpēc tieši “Jaunais Laiks”? Varbūt tāpēc, ka “…tas nenāks, ja ļaudis to nenesīs…” Varbūt tāpēc, ka tieši tagad arī ir šis jaunais laiks, kāds nebija ne pirms pieciem, ne pirms trim, ne pat pirms diviem gadiem.
    
Jaunais cerību laiks. Varbūt arī tāpēc, ka šis ir ne tikai jaunais, bet arī jauno laiks. Mūsu laiks.
    
Protams, “Jaunais Laiks” arī tāpēc, ka tieši tā nolēma jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” sapulce, izvēloties tieši šo nosaukumu savam izdevumam no pārdesmit citiem, ja ne labākiem, tad noteikti savādākiem. Kaut gan, ja jāsaka godīgi, neviens tā arī īsti nevarēja saprast, kāpēc tieši šis savācis visvairāk balsu. Bet, ja jau nu reiz tā…
    
Galvenais mūsu uzdevums ir rast iespēju:
pirmkārt, izteikt savu viedokli un uzskatus Kurzemes jaunatnei;

otrkārt, rast iespēju izteikties tieši Jauniešu apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai”.

Mūsuprāt, šis varētu būt pirmais izdevums Latvijā, kuru veido un izdod tikai jaunieši. Mums nav padzīvojuša izskata komjaunieša – redaktora, mēs esam pakļauti tikai savas sirdsapziņas cenzūrai, mēs negribam maksāt nodevas vai izpatikt nedz kādam tur CK vai tamlīdzīgam “orgānam”.

Aicinām visus, kas “Jaunajam Laikam”, iespējams, simpatizēs, mums pievienoties. Nevienu negatavojamies nedz atraidīt, nedz pamācīt vai rediģēt.

Centīsimies atrast kopīgu valodu visi, kas sirdī un domās vēl jūtas jauni!”  
 

Līdz ar laikraksta „Jaunais Laiks” tapšanu, tas kļūst par galveno LJA „Tēvzemei un Brīvībai” Liepājas puses biedru rūpju objektu laikā līdz neatkarības faktiskajai atjaunošanai. Protams, paralēli apvienība kādu laiku vēl turpina darboties kā līdz šim.

1990.gada 23.februārī jaunieši sarīko pret padomju militārajiem okupantiem vērstu protesta akciju pie PSRS Jūras kara flotes virsnieku nama Liepājā.

Tā paša gada 6.martā “Tēvzemei un Brīvībai” dalībnieki ar pašrocīgi darinātām plāksnītēm “Oskara Kalpaka iela”, aizsedzot padomju varas piestiprinātās ielas nosaukuma plāksnītes “Sarkanarmijas iela”, centās Liepājā atjaunot ielas vēsturisko nosaukumu.
    
Savukārt, 17.martā jauniešu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopa Liepājas Centrālkapos, vietā, kur Otrā pasaules kara gados guldīti kritušie latviešu un vācu karavīri, svinīgi atklāja pašu uzstādīto piemiņas krusta zīmi. To iesvētīja Liepājas Evanģēliski luteriskās Brāļu draudzes mācītājs Ilmārs Krieviņš.

Viņu darbs vēsturisko notikumu, un jo īpaši latviešu karavīru piemiņas vietu atjaunošanā, atzinīgi tika novērtēts arī Rietumos.

1990.gada 24.martā Anglijā, “Daugavas Vanagu fonda” īpašumā “Straumēnos” notika “Daugavas Vanagu” prezidija sēde. Sēdē piedalījās Jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas biedri Guntars Stinka, Anda Grietēna un Igors Suharevskis. Latvijas viesus sveica “Daugavas Vanagu” priekšnieks Jānis Frišvalds un pateicās par darbiem, ko tie veikuši Latvijā. Frišvalds viesiem dāvināja Artūra Silgaiļa grāmatu “Latviešu Leģions”. Viesu vārdā Suharevskis pasniedza kokā grebtu Liepājas pilsētas ģerboni.

Tieši “Tēvzemei un Brīvībai” jauniešiem jāpateicas par to, ka saglabātas un no jauna ierīkotas tik daudzas piemiņas vietas, kas veltītas latviešu tautas 20.gadsimta vēsturei.

1990.gada aprīlī vien apvienības dalībnieki sarīkoja sakopšanas talkas vairākās Latvijas vietās. Bernātos sakopa apkārtni ap piemiņas akmeni, kas uzstādīts par godu faktam, ka tur viesojās un uzrunu teica pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. Bet jauniešu apvienības Madonas nodaļa organizēja sakopšanas talku Meirānu pagasta Liepsalās – pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas mājās.

1990.gada 8.maijā, Kurzemes Cietokšņa atceres dienā, Liepājas Centrālkapos notika apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” un “Daugavas Vanagu” Liepājas kopas rīkotais svinīgais piemiņas brīdis, pieminot varonīgos Kurzemes aizstāvjus 2.pasaules kara gados.

1990.gada 1.jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, bērni piedalījās zīmējumu izstādē “Par latvisku Latviju”, ko Liepājas centrā sarīkotajā apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”. Vairāk nekā 60 bērni zīmēja ar krītiņiem uz asfalta. Atbildīgā par pasākumu bija Ineta Auguste.

Lielāks devums visai pilsētai bija 1990.gada 14.jūnijā Centrālkapos atklātais “Tēvzemei un Brīvībai” uzstādītais piemiņas akmens padomju režīma upuriem. Piemiņas akmens izgatavošana izmaksāja 2111 rubļus un 50 kapeikas.

1990.gada jūnija nogalē jaunatnes apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” pārstāvji tikās ar Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka brāļa meitu Āriju Kalpaks-Grundmanis, viņa arī „Pulkveža O. Kalpaka fonda” vadītāja. Tika izteikta pateicība „Pulkveža O. Kalpaka fondam” un personīgi Ārijai Kalpaks-Grundmanis kundzei par apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” darbības atbalstīšanu.

1991.gada martā “Pulkveža Kalpaka fonds” piešķīra atzinības balvu jauniešu apvienībai “Tēvzemei un Brīvībai” par pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas vietu atjaunošanu un sakopšanu. Ziņas par šo notikumu rodamas “Pulkveža O. Kalpaka fonda” vadītājas Ārijas Kalpaks – Grundmanes rakstā “Darbi varoņu piemiņai” laikrakstā “Laiks” (1991.gada 9.marts):

“Pulkveža O. Kalpaka fonda” mērķis ir rast, izaudzināt un atbalstīt jauno maiņu – Kalpaka gara nesējus, cīnītājus un Latvijas brīvības mūžīgās uguns sargātājus, kas domās, vārdos, darbos apliecina savu nacionālo degsmi un stāju par brīvu, nacionālu, neatkarīgu Latvijas valsti latviešu tautai.

Fonda mērķiem un noteikumiem atbilstoši darbus ir veikuši Latvijas Jaunatnes apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” biedri Liepājā un Madonā.

Liepājas “Tēvzemei un Brīvībai” jaunatne ir cītīgi palīdzējusi uzstādīt atkal pulkveža Kalpaka pieminekli Liepājā, atjaunot piemiņvietas ansambli ar četriem pieminekļiem un muzeju Airītēs, lai tie būtu tādi, kā Latvijas brīvības gados. Pulkveža Kalpaka piemiņplāksnes atkal ir vecās vietās Rudbāržos, Jelgavā, Aucē. Jaunatne Liepājā izdod nacionāli celsmīgu un patiesības paudēju laikrakstu “Jaunais Laiks”.

Jaunatnes apvienības Madonas nodaļa ir dedzīgi strādājusi pulkveža Kalpaka pieminekļa sakopšanas darbos Meirānu Visagala kapsētā. Sastādījuši vienu kilometru garu liepu aleju gar ceļu, kas ved uz Kalpaku dzimtas Liepsalu māju vietu. Tur arī iecerējuši izveidot pulkveža Kalpaka piemiņvietu. Izcīnījuši pulkveža Kalpaka ielu nosaukumus Madonā, Lubānā, Gulbenē. Palīdzējuši savest kārtībā Lazdonas baznīcu un ir sameklējuši un sakopuši vairākus Vidzemē kritušo karavīru kapus.

Apvienības jaunieši organizēti ar karogiem svinīgi piedalās Latvijas valsts svētku un brīvības cīnītāju godināšanas dienās.

Latvijas Jaunatnes apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” jauniešu veikumi ir pārbaudīti un izvērtēti. Kā atzinību “Pulkveža Kalpaka fonds” Liepājas nodaļai dāvāja līdzekļus datora iegādei un Madonas nodaļai kopējamo mašīnu un videokameru.

Minēto atbalstu jaunatnei Latvijā deva ziedojumi par “Pulkveža O. Kalpaka fonda” izdotajām varoņu piemiņmarkām. “Pulkveža O. Kalpaka fonda” vadība, kā arī atbalsta saņēmēji – LJA “Tēvzemei un Brīvībai” – izsaka visatzinīgāko pateicību visiem atsaucīgajiem ziedotājiem.”

Protams, apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” dalībnieki bija uz barikādēm. Tāpat, aktīvi palīdzēja organizēt Pilsoņu Kongresa darbību, līdzdarbojās un atbalstīja citu Atmodas laika nacionālpatriotisko organizāciju, tādu kā LNNK, 18.novembra savienība, Vides Aizsardzības klubs, iniciatīvas un rīkotos pasākumus.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu, Liepājā dzimušās jauniešu organizācijas, kas tik daudz labu darbu paveica Atmodas gados, darbība pamazām apsīka. Kādu laiku Liepājā vēl tika izdots laikraksts „Jaunais Laiks”, kas ieturēja nelokāmu nacionālo stāju. Kad tas pārstāja iznākt, faktiski pārstāja darboties arī organizācija.

Nāca citi laiki, kuros ideālisti vairs nebija vajadzīgi.

 

@Viktors Birze

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *