Latvijai ir jābūt no LGBT agresīvās propagandas brīvai zonai

 

2021.gada 11.martā Briseles kultūrmarksisti atļāvās savu kārtējo bezkaunību un patvaļu pret Eiropas Savienības dalībvalstīm - izsludināja Eiropas Savienības teritorijā "LGBT[propagandistu izdomātas organizācijas nosaukuma abreviatūra, NST] tiesību zonu." Tā gan ireirokrātu reakcija uz saprātīgu poļu vairākuma pretestību pretdabiskas un sabiedrību degradējošas ideoloģijas uzspiešanai, un tomēr tiešā un bezkaunīgā veidā skar arī mūsuvalsti. EP deputāte no Vācijas Terija Reintke, kas ir viena no šīs destruktīvās rīcības iniciatorēm, pavēsta: "ES ir jūsu mājas. ES ir LGBTIQ [atkal kultūrmarksistu izdomāts apzīmējums, NST] brīvības zona." Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savu atbalstu rezolūcijai izteica jau pirms debatēm EP. Kā redzam, Eiropas Savienības struktūras ir homoseksuālisma un visu citu iespējamo psihoreproduktīvo patoloģiju centienu pārņemtas.

Nacionālā Savienība "Taisnīgums" vienmēr iestājusies pret jebkādu necilvēcīgu un kroplīgu
ideoloģiju darbību un izplatību Latvijā un uzskata šo Eiropas Padomes lēmumu par rupju
iejaukšanos Latvijas kā neatkarīgas valsts iekšējās lietās. Tiesības kaut ko izsludināt vai atcelt
Latvijas teritorijā ir un paliek tikai Latvijas pilsoņiem - vai nu tiešā veidā ar referendumu
palīdzību, vai arī pastarpināti caur vēlēšanās izraudzītiem pārstāvjiem Saeimā. Kā mums zināms, tad Saeima, Ministru kabinets, LR Prezidenta kanceleja vai kādas līdzīgas autoritātes iestāde neko tādu Latvijā, tomēr vēl nav sludinājusi.

Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un godināšanu

Pēc Latvijas valsts prezidenta iniciatīvas 17.marts tiek atzīmēts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, kurā godinās varoņus, kuri uzturēja dzīvu Latvijas tautas prasību pēc savas valsts un neatkarības visos okupācijas gados.

Vēršam uzmanību, ka starp “varoņiem” joprojām ir daudz tādu kurus padomju okupācijas režīma tiesas atzina par “dzimtenes nodevējiem” un “kriminālnoziedzniekiem”. Latvijas valsts joprojām nav atzinusi šos tiesas lēmumus par nelikumīgiem no to pieņemšanas brīža.

Kā spilgts piemērs, šai mūsu valsts bezdarbībai ir nacionālais partizāns Kārlis Zariņš ar segvārdu “Kārlēns”. Dzimis Latvijas valstī 1923.gada 20.jūnijā, bārenis. Vācu okupācijas laikā tika nosūtīts uz Vāciju darba dienestu, kur brīvprātīgi pieteicās dienestā Latviešu leģiona 15.divīzijā. 1944.gadā atgriežas Latvijā un tiek iesaukts Sarkanajā armijā un nokļūst Kurzemē, kur tiek ievainots. 1945.gadā jūlijā pievienojas Cēsu apriņķa Latvijas Nacionālo partizānu apvienībai. Pēc astoņu gadu cīņas viņš 1953. gada 16. jūlijā tiek sagūstīts un 1954.gada 11. jūnijā Butirku cietumā Maskavā tiek noslepkavots. Padomju varas tiesā Kārlis Zariņš teica vārdus, kuriem vajadzētu būt ierakstītiem Latvijas Nacionālās pretošanās vēsturē ar zelta burtiem:

"Es neesmu dzimtenes nodevējs. Es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā — Krievija. Par latviešu tautas ienaidniekiem es uzskatīju tad un uzskatu arī tagad visus tos, kas kalpo Latvijā šobrīd valdošajai svešajai varai. Es jau teicu, ka esmu un būšu padomju varas ienaidnieks. Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, - es pret jums cīnījos un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu." Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Kārlis Zariņš joprojām nav reabilitēts!!!

Harijs Tumans: Ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai

 Harijs Tumans – vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors, fundamentālā pētījuma “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” autors. Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļa līderiem. Mūsu saruna par vienlīdzību, taisnīgumu, politkorektumu un toleranci. Un vēl arī par to, kā dekonstrukcijas un sagrauto robežu laikā nepazaudēt sevi. Jo tikai tad, ja nepazaudēsim sevi, spēsim nosargāt savu valsti. Un tad varbūt arī civilizāciju.

– Vienlīdzības vārds ir plīvojis gan franču revolūcijas, gan Ļeņina bandītiskā apvērsuma karogos. Un nu atkal tiek runāts par vienlīdzību un taisnīgumu. Bet kas īsti ir vienlīdzība? Vai ir iespējama vienlīdzība starp Dāvidu un Goliātu? Un ko par to liecina vēsture?

– Jau Senajā Grieķijā dumpīgais pūlis pieprasīja vienlīdzību. Vispār ir jāatzīst, ka šis sauklis dabiski izaug no demokrātijas idejas – ja vienlīdzība, tad lai ir pilnīga. Senajā Grieķijā sofisti pamatoja demokrātiju ar to, ka visi cilvēki ir vienādi no dabas. Taču dzīve atklāja, ka šī principa konsekventa īstenošana rada netaisnību, jo tiek ignorētas cilvēku dabiskās atšķirības. Jau Aristotelis pievērsās šai problēmai un, būdams demokrātijas piekritējs, rakstīja, ka netaisna ir “vienlīdzība pēc skaita”, kas vienādo nevienādus cilvēkus, un ka taisnīga var būt tikai “vienlīdzība pēc goda”, kad par vienlīdzīgiem tiek atzīti tikai tie, kas ir līdzvērtīgi kvalitātēs un nopelnos. Tam nevar nepiekrist, jo nav iespējams novienādot gudro un muļķi, krietno un nelieti, varoni un noziedznieku, strādīgu cilvēku un dzērāju.Vienlīdzības idejai kā jebkurai lietai ir sava labā un sava sliktā puse. Bet šāsdienas runas par vienlīdzību mani arvien vairāk biedē. Mēs uz savas ādas esam izjutuši, kas notiek, kad sauklis pēc vispārējas vienlīdzības tiek īstenots ar varu. Vēsture rāda, ka cīņā par vienlīdzību ļoti bieži saceļas zemais pret augsto, zemiskais pret cēlo, neglītais pret skaisto, kroplība pret normu. Un parasti šādos gadījumos cēlais un skaistais cieš un iet bojā, bet tumšais un zemais triumfē.