Tie, kas zinās Indijas sociālo vēsturi, zinās arī par kastu sistēmu un
“nepieskaramo” fenomenu.
Saskaņā ar hinduismu cilvēki kopš dzimšanas tiek iedalīti
4 kastās — priesteru kastā, karotāju kastā, tirgotāju kastā un
strādniekos, kas kalpo trim augstākajām kastām. Bet ārpus kastām stāvošie — nepieder
ne pie vienas no šīm kastām un tiek uzskatīti par netīriem. Tik netīriem, ka
tiem fiziski pieskaroties kādam no augstākās kastas, pēdējais uzskata sevi par
aptraipītu un veic īpašu attīrīšanās rituālu. “Nepieskaramie” jeb dalīti
fiziski un sociāli tiek izolēti no pārējās sabiedrības, un lai gan tas vairs
nenotiek likumiski, izteikti reliģiskā sabiedrība joprojām savu dzīvi organizē
pēc savām tradīcijām nevis laicīgajiem valsts likumiem.
Kādēļ iesāku ar šādu atsauci uz specifisku Indijas sociālo parādību? Tādēļ,
ka politiskā dienaskārtība, visaptverošā politiskā cenzūra un tā sauktā cancel
kultūra sociālajos medijos, mūsdienu pasaulē rada jaunu cilvēku kopu, kuru
sabiedriskais statuss visnotaļ atgādina Indijas “nepieskaramos”.
Politiski “nepieskaramie” Rietumu pasaulē jau ir stabila parādība vismaz 50
gadus (noteiktos aspektos jau kopš Otrā Pasaules kara beigām), un ar katru
dekādi to skaits strauji pieaug, pieaugot sociālo grupu skaitam, kuras tiek
dēmonizētas un izraidītas no sabiedrības. Vispirms tie bija Otrajā Pasaules
karā uzvarēto režīmu un ideoloģiju piekritēji, tad nāca kārta tiem, kas
uzskatīja, ka Eiropa ir baltās rases dzīves telpa un tāda arī jāsaglabā.
Izraidīti tika tie, kuri vērsās pret imigrāciju un multikulturālismu, pēc tam
par nevēlamiem tika atzīti arī tie, kas uzstāja uz savas valsts suverenitāti un
pirmtiesībām pār globālistu pārnacionālo struktūru strauji izpletušos varu. Tad
pieķērās tiem, kas aizstāvēja ģimeniskās vērtības, dabiskos priekšstatus par
ģimeni un dzimumu, vēršoties pret strauji izvērtušos perversiju, amoralitātes
un seksuālās visatļautības kultu. Un visbeidzot par “nepieskaramiem” jau kļūst
pat tie, kas paši nepiekrīt nekam no visa uzskaitītā, bet iestājas par vārda un
uzskatu brīvību visiem. Šīs grupas tiek izstumtas no politisko lēmumu
pieņemšanas, akadēmiskās vides, kultūras aprites, tradicionālajiem medijiem, kuros
to pārstāvjiem tik pat kā nedod iespēju izteikties, bet toties pakļauj
pastāvīgai izņirgšanai. Bieži vien šie cilvēki tiek diskriminēti arī ekonomiski
(piemēram Lielbritānijā pastāv pilnīgi oficiāls profesiju saraksts, kurās
aizliegts strādāt britiem, kas pieder “nepareizajām” partijām un organizācijām,
un līdzīga kārtība ir arī citur).