otrdiena, 2021. gada 19. janvāris

Par Ritas Rudušas atbilstību amatam LTV- atklāta vēstule Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei

 


LTV programmu direktore Rita Raduša diskusijā "Satori" diskusija "LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?" iesaka LTV mērķtiecīgu politiku, lai mainītu sabiedrisko domu un popularizētu homoseksuālismu.

 

Citāts:

Rita Ruduša. Jā, paldies. Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Piemērs: viens no LTV iepirktajiem raidījumiem, kam ir fenomenāli stabili reitingi, ir vācu seriāls "Mīlas viesulis". Tas tiek rādīts pa dienu, un to skatās pārsvarā gados vecāku sieviešu auditorija. Tiem, kas palaiduši garām šo fenomenālo kultūras parādību, paskaidrošu. Šajā seriālā, kur visa darbība notiek ap vienu viesnīcu, bija geju kāzas. Nekādu sašutuma vēstuļu no gadu tūkstošos kopto vērtību sabiedrības locekļiem nebija! Skatās un turpina skatīties ar tādu pašu intensitāti, kā tas noticis gadiem. Ja mēs spējam "Mīlas viesulī" skatīties uz to, kā precas un bučojas divi geji, lūdzu, mums geju pāri arī Latvijas seriālos! Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.

trešdiena, 2021. gada 13. janvāris

Jaunais “nepieskaramo” fenomens jeb virtuālā nāve paralēlajā pasaulē

 


Tie, kas zinās Indijas sociālo vēsturi, zinās arī par kastu sistēmu un “nepieskaramo” fenomenu. Saskaņā ar hinduismu cilvēki kopš dzimšanas tiek iedalīti 4 kastās — priesteru kastā, karotāju kastā, tirgotāju kastā un strādniekos, kas kalpo trim augstākajām kastām. Bet ārpus kastām stāvošie  — nepieder ne pie vienas no šīm kastām un tiek uzskatīti par netīriem. Tik netīriem, ka tiem fiziski pieskaroties kādam no augstākās kastas, pēdējais uzskata sevi par aptraipītu un veic īpašu attīrīšanās rituālu. “Nepieskaramie” jeb dalīti fiziski un sociāli tiek izolēti no pārējās sabiedrības, un lai gan tas vairs nenotiek likumiski, izteikti reliģiskā sabiedrība joprojām savu dzīvi organizē pēc savām tradīcijām nevis laicīgajiem valsts likumiem.

Kādēļ iesāku ar šādu atsauci uz specifisku Indijas sociālo parādību? Tādēļ, ka politiskā dienaskārtība, visaptverošā politiskā cenzūra un tā sauktā cancel kultūra sociālajos medijos, mūsdienu pasaulē rada jaunu cilvēku kopu, kuru sabiedriskais statuss visnotaļ atgādina Indijas “nepieskaramos”.

Politiski “nepieskaramie” Rietumu pasaulē jau ir stabila parādība vismaz 50 gadus (noteiktos aspektos jau kopš Otrā Pasaules kara beigām), un ar katru dekādi to skaits strauji pieaug, pieaugot sociālo grupu skaitam, kuras tiek dēmonizētas un izraidītas no sabiedrības. Vispirms tie bija Otrajā Pasaules karā uzvarēto režīmu un ideoloģiju piekritēji, tad nāca kārta tiem, kas uzskatīja, ka Eiropa ir baltās rases dzīves telpa un tāda arī jāsaglabā. Izraidīti tika tie, kuri vērsās pret imigrāciju un multikulturālismu, pēc tam par nevēlamiem tika atzīti arī tie, kas uzstāja uz savas valsts suverenitāti un pirmtiesībām pār globālistu pārnacionālo struktūru strauji izpletušos varu. Tad pieķērās tiem, kas aizstāvēja ģimeniskās vērtības, dabiskos priekšstatus par ģimeni un dzimumu, vēršoties pret strauji izvērtušos perversiju, amoralitātes un seksuālās visatļautības kultu. Un visbeidzot par “nepieskaramiem” jau kļūst pat tie, kas paši nepiekrīt nekam no visa uzskaitītā, bet iestājas par vārda un uzskatu brīvību visiem. Šīs grupas tiek izstumtas no politisko lēmumu pieņemšanas, akadēmiskās vides, kultūras aprites, tradicionālajiem medijiem, kuros to pārstāvjiem tik pat kā nedod iespēju izteikties, bet toties pakļauj pastāvīgai izņirgšanai. Bieži vien šie cilvēki tiek diskriminēti arī ekonomiski (piemēram Lielbritānijā pastāv pilnīgi oficiāls profesiju saraksts, kurās aizliegts strādāt britiem, kas pieder “nepareizajām” partijām un organizācijām, un līdzīga kārtība ir arī citur).

svētdiena, 2021. gada 10. janvāris

Atbalstām visus centienus nostiprināt dabiskas ģimenes jēdzienu Satversmē

 

Paužam atbalstu Saeimā iesniegtajam likumprojektam par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kas paredz precizēt Satversmes 110. pantu, nostiprinot dabiskas ģimenes jēdzienu. Aicinām ievēlētos tautas priekšstāvjus likumprojektu atbalstīt.

Iesniegtajā likumprojektā rosināts Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

ceturtdiena, 2020. gada 31. decembris

Andrejs Lucāns (1930-2020)

 


Atskatoties uz šo gadu, nevaram nepieminēt novembra mēnesī Aizsaulē aizsaukto, savu biedru un padoma devēju Andreju Lucānu. 

Cēlies no Sēlijas, dzimis Latvijas brīvvalstī, Daugavpilī, kuras sabiedriskajā dzīvē liela nozīme bija gan viņa tēvam, dārzkopim Pēterim Lucānam, gan vectēvam, Grīvas latviešu biedrības dibinātājam un Daugavpils luterāņu draudzes priekšniekam Andrejam Lucānam.

Ģimenes tradīciju, saistītu ar lauksaimniecības kultūru, izvēlējās arī Andrejs, kurš izglītību ieguvis Bulduru dārzkopības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agronomijas fakultātē. Padomju okupācijas gados kādu laiku bijis Limbažu rajona kolhoza "Nākotne" priekšēdētājs, pēc tam agronoms Brenguļos un Valmierā. Uzskatīja sevi par latviešu nacionālistu un simpatizēja Eduārda Berklava politiskajām nostādnēm.

Atjaunotajā Latvijā mīlestību pret laukiem un teorētisko izpratni par lauksaimniecību, prata pierādīt praksē, izveidojot veiksmīgi darbojošos ģimenes zemnieku saimniecību "Bušas" Burtnieku pagastā. 

Saimniecībai nostabilizējoties, Andrejam atlika laiks aicinājumam: aktīvi organizēt lauksaimniekus, popularizēt saprātīgu, latviešu tautas interesēm atbilstošu agrāro politiku. Andrejs kļuva par Valmieras Lauksaimnieku biedrības priekšsēdētāju, un līdz pēdējam dzīves gadam aktīvi izmantoja katru iespēju, lai popularizētu savu vīziju par Latvisku Latviju ar attīstītiem laukiem, kuros dominē mazās un vidējās latviešu zemnieku saimniecības. 

Mums, Nacionālās Savienības "Taisnīgums" biedriem bija liels gods par uzticību, ko Andrejs mums dāvāja, uzskatot sevi par vienu no mums. Daudz esam varējuši mācīties, esam ņēmuši vērā viņa padomus, veidojot savu vīziju par Latvijas lauku atdzimšanu. Lai vieglas Dzimtnes smiltis, Andrej! 

Nacionālā Savienība "Taisnīgums"




pirmdiena, 2020. gada 28. decembris

Krīze dod iespēju virzīties uz taisnīgāku un solidārāku valsti. Kaut uz laiku.

 

Manuprāt nevienam saprātīgam cilvēkam nebūtu jāapšauba Covid19 eksistenci, tā spējas izplatīties un nogalināt, ja vien viņš sevi nav iecēlis Dieva vietā, un netur sevi gudrāku par izcilākajiem zinātniekiem un mediķiem.  Ir zinātniski pierādīta vīrusa eksistence, tā izplatības ceļi, tā spējas sagraut veselību un arī nogalināt.

Un tomēr, kas attiecas uz vīrusa apturēšanu un uzveikšanu, pagaidām zināšanu līmenis ir tuvu sokrātiskajam “Es zinu, ka nezinu neko”. To rāda gan zinātnieku neskaidrie un nepārliecinošie uzvaras formulas meklējumi, gan arī epidēmijas skarto valstu izmisīgie mēģinājumi apturēt tās izplatīšanos nosakot dažāda veidu ierobežojumus, kas vērsti uz fizisku kontaktu maksimālu ierobežošanu.

 Ierobežojumu raksturs bieži vien rada nepārdomātas sasteigtības iespaidu, atsevišķās epizodēs iztrūkstot arī loģikai, ko varam norakstīt uz stresu un pieredzes trūkumu. Teorētiski, novēršot cilvēku socializēšanos, saslimstībai vajadzētu iet mazumā, dodot laiku zinātniekiem atrast drošas medicīniskas metodes, kas saslimstību varētu novērst vai vismaz kvalitatīvi ārstēt. Tātad, citu alternatīvu fizisku kontaktu ierobežošanai īsti nemaz nav. Tomēr ir cita problēma- droši nav paredzams, cik daudz laika vajadzēs, vai vīrusa mutācijas nebūs straujākas par zinātnes sasniegumiem. Jebkurā gadījumā, saprātīgi būtu gatavoties sliktākajam scenārijam- ilgstošiem ierobežojumiem, kas radīs pamatīgus sarežģījumus ekonomikā.

3.janvāris- vēl viena pieminēšanas vērta diena Latvijas Brīvības cīņu kontekstā


1920.gadā 3.janvārī -25 grādu salā sākās unikāla arī tam laikam divu jaunu valstu Polijas un Latvijas kopēja militārā sadarbība, kura bija izveidota īsā laikā un bija ļoti veiksmīga. Mēneša laikā tika sakauta Sarkanā armija un atbrīvota Latgale.

Vēlāk Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš plānoja šo operāciju un vadīja mūsu armiju rakstīja par šo kauju un tās lielo nozīmi: “Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku — veselu lielvalsti — ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet nekad mēs nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses.”
Kaut arī mēneša laikā tika sakauta Sarkanā armija. Tās nebūt nebija vieglas kaujas un noritēja ārkārtīgi smagos ziemas apstākļos, kur komunistu propagandisti visādi centās sagraut latviešu un poļu armijas vienotību.
Šajās kaujās Poļu armija zaudēja no 400 līdz 500 kritušo. Latvijas armijas ap 600 kritušo karavīru. No 1600 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņiem, kas pasniegti Latvijas armijas karavīriem, vismaz 465 ir pasniegti par varonību Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem.

NS Taisnīgums aicina 3.janvārī aizdedzināt svecītes Lāčplēšu piemiņās vietās, godinot latviešu un poļu karavīru piemiņu, kuri krita cīņā par Latgali.