Runa teikta 2015.gada 22. septembra mītiņā / koncertā pret uzspiesto imigrantu ievešanu Latvijā “Baltija ir mūsu”!
Latvieši, Latvijas pilsoņi, tie, kuriem šodien nav vienalga!
Savu runu, kuras mērķis būs šobrīd svarīgu vispārīgu jautājumu uzdošana un rosināšana domāt, es gribu sākt, atgādinot orveliskās Eiropas antiutopijas valdības galvenos saukļus – Karš ir miers, brīvība ir verdzība un nezināšana ir spēks. Tieši šo trīs neloģismu ietvaros arī ir izveidojusies, attīstījusies no joprojām noris tā sauktā bēgļu krīze, kuras rezultātā Eiropā notiek liela mēroga etniskā sastāva un kultūras izmaiņas, mūsu kontinentam acīmredzami un burtiski, dienu no dienas vairāk pārvēršoties par kulturāli fragmentētu, iekšēji sašķeltu, dzīvošanai nedrošu un nemitīgu konfliktu plosītu Āzijas un Āfrikas labākas dzīves meklētāju iebraucamo vietu.
Vispirms jau karš. Karš Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, ko pirmajā reģionā daļēji, bet otrajā – pilnīgi – izraisīja Rietumvalstu alkatīgā un nesaprātīgā politika, kuras primārās intereses ir nevis demokrātija, kādu tautu brīvība, laime un labklājība kā tika apgalvots paziņojumos, karus uzsākot, bet peļņa, kontrole pār resursiem un ģeopolitiskā ietekme.
Lai atceramies, ka 2010.gadā, īsi, pirms par Lībijas diktatoru sauktā Muamara Kadafi gāšanas, tieši pateicoties mērķtiecīgai viņa rīcībai savas valsts robežapsardzības nodrošināšanā, nelegālo imigrantu skaits, kas gadā, tieši tā – gadā nevis dienā – no Lībijas krastiem devās uz Eiropu bija apmēram 4500 cilvēku. Tagad nav retums, kad tikai vienā dienā ar laivām un kuģiem, atpeldot no Ziemeļāfrikas krastiem, Itālijas un Grieķijas salās ierodas vairāk nekā 7000 migrantu.
Tajā pašā 2010.g. Kadafi pravietiski uzrunāja Eiropu. Viņš teica: “Mums ir nepieciešams Eiropas Savienības atbalsts, lai apturētu to armiju, kas cenšas šķērsot Lībiju ar mērķi nokļūt Eiropā. Imigrantu plūsma no Āfrikas uz Eiropu dramatiski pieaug un mēs nezinām, kas notiks. Mēs nezinām vai Eiropa arī turpmāk paliks kā attīstīts un vienots kontinents vai arī šī barbaru invāzija to iznīcinās. Mums jāsaredz šāda iespējamība un, pirms tā nav materializējusies, mums jāstrādā kopā, lai tas nenotiktu!”
Ko uz šo aicinājumu atbildēja vecā Eiropa, mēs zinām – tā vietā, lai piešķirtu Kadafi lūgto finansējumu imigrācijas ierobežošanai, Eiropas lielvalstis sūtīja savu kaujas aviāciju, kura iznīcināja Lībijas valdības armijas bruņutehniku un lidmašīnas, kā arī apbruņoja un apmācīja islāmistu teroristus, lai tie varētu sagrābt varu valstī un ievest to haosā. Haosā, no kura uz Eiropu tagad netraucēti gāžas arvien lielāki imigrantu viļņi, simtiem tūkstošu draudot pārvērsties miljonos un miljoniem – desmitos miljonu.
Otrs atslēgas vārds ir brīvība. Brīvība tautām pašām lemt savu likteni un noteikt lietu kārtību savā zemē, ko eirokrāti un globālisti pasludina, ja ne tieši par verdzību, tad par novecojušu, mūsdienās apkaunojošu, nevēlamu un nosodāmu tieksmi. Nosodāma izrādījusies arī savu robežu apsardzība. Ungārija, kuru posta un apgrūtina tai cauri uz Vācijas pabalstu paradīzi plūstošās nelegālo imigrantu masas, saņēmusi nosodījumu gan no Eiropas komisijas, gan no Apvienoto nāciju organizācijas ģenerālsekretāra par likumības un tiesiskuma ievērošanu, par migrantu apturēšanu un īstu, efektīvu savu robežu apsardzību. Kā noprotams, šo starptautisko organizāciju vadītāju uzskatos Ungārijai savas robežas vajadzētu sargāt līdzīgi kā to dara Itālija un Grieķija, respektīvi – nesargāt nemaz. Un robežsargiem kļūt par brīvprātīgiem cilvēku kontrabandistu palīgiem…
Eiropas Savienība, tās prezidents, komisija, daudzi ietekmīgi birokrāti un politiķi nemitīgi kritizē tautvaldību, eiropiešu nacionālo identitāti un suverēnas nacionālās valstis – tas viss traucējot ceļu uz laimīgo nākotni, kas tiek saskatīta rasu, tautu, kultūru un dzimumu sajaukumā. Dārza kopšanas vietā tiek piedāvāta derīgo augu izraušana un nezāļu izsēšana. Jo vairāk, jo labāk! Jo mazāk būšot nacionālisma, jo lielāka un ātrāk pienākšot eirolaime. Eiropa kā amorfa, dezorientēta, mankurtiska, par sevi pastāvēt nespējīga bijušo nacionālo valstu pamattautu palieku masa no vienas puses un spēcīgas, agresīvas islāmistu kopienas no otras puses, kurus visus kopā no orveliskās piramīdas virsotnes pārvalda neviena tieši neievēlēti un nevienam konkrēti neatbildīgi Eiropas “arvien ciešākās savienības” tehnokrāti. Vai par tādu nākotni un tādām “vērtībām” mums stāstīja eiropropagandisti, kad vajadzēja panākt, lai Latvijas pilsoņi atbalsta iestāšanos Eiropas Savienībā uz Latvijai neizdevīgiem, mūsu valsti uz visu dalības laiku otrās šķiras pozīcijā nostādošiem noteikumiem? Vai tagad, postošajai 3. valstu imigrācijas ēnai jau sākot pārsegt Latviju, nav beidzot pienācis laiks pārskatīt Latvijas iestāšanās līgumu Eiropas Savienībā?
Trešais solis uz cilvēku pakļaušanu ir nezināšana. Lai brīvību varētu pārvērst par verdzību, varai ir svarīgi noslēpt un sagrozīt patiesību, izplatīt melus un puspatiesības, dažādos veidos manipulēt ar cilvēku apziņu. Zinošus un par savu patiesību pārliecinātus cilvēkus pakļaut ir grūti. Tāpēc, lai nepieļautu, ka mēs uzdrošināsimies paši domāt un lemt tā, kā būtu atbilstoši mūsu tautas un valsts īstermiņa un ilgtermiņa interesēm, nevis kādu ārēju spēku labā, vara mūsos sēj bailes un nedrošību.
Šeit nevar nepieminēt galveno valdošās koalīcijas politiski pārvaldīto, tās rīcībā esošo masu apziņas manipulācijas līdzekli – Latvijas sabiedriskos medijus, televīziju un radio. Tā vietā, lai sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu kanālos proporcionāli tiktu pārstāvēti sabiedrībā esošie uzskati par uzspiesto imigrāciju, tajos tiek raidīts gandrīz tikai un vienīgi valdības vai valdību atbalstošs viedoklis.
Selektīvi tiek izvēlētas arī ziņu tēmas – migrantmīļu propagandai izdevīgās ziņas tiek atkārtotas vēl un vēl, bet neizdevīgās noklusētas vai pieminētas tikai garāmejot. Papildu tam smadzeņu skalošana ar varu regulāri apkalpojošu politologu, sociologu un dažādu citu par “ekspertiem” sauktu dalībnieku palīdzību notiek arī par analītiskiem dēvētos raidījumos, kuros klausītājiem un skatītajiem tiek iedvesta kosmiskai nolemtībai pielīdzināma neiespējamība Latvijai izvairīties no imigrantu invāzijas, kā arī tiek noniecināti PRET nostājas paudēji, viņus neklātienē kritizējot un nedodot tiem iespēju atbildēt.
Atsevišķi, kā īpaši nekaunīgus melus un brutālu iebiedēšanu jāmin Ārlietu ministra Rinkēviča izplatītos paziņojumus gan par Latvijas politisko izolāciju, gan par Eiropas struktūrfondu finansējuma un pat NATO aizsardzības zaudējumu, kas sagaidāms, ja atsacīsimies no uzspiesto imigrantu ievešanas mūsu valstī. Ar premjeres Straujumas pārstāvēto “Vienotību” un pārējo valdošās koalīcijas partiju – ZZS un NA – klusējošu atbalstu izteiktie ārlietu ministra meli bija tik neiedomājami, ka uz tiem bija spiests reaģēt NATO komandiera Eiropā vietnieks ģenerālis Bredšovs, publiski paziņojot, ka Latvijas nostāja imigrantu jautājumā nekādi neietekmē NATO apņemšanos aizsargāt dalībvalstis. Jebkurā valstī ar kaut cik attīstītu politisko kultūru šādam ārlietu ministra fiasko neizbēgami sekotu tūlītēja viņa demisija. Taču ne jau Latvijā!
Noslēgumā gribu atgādināt kādu sen izteiktu atziņu, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Jeb, citiem vārdiem – ja tauta neorganizējas patiesi demokrātiskās, pietiekami plašās politiskās organizācijās un mērķtiecīgi nedarbojas savu interešu pārstāvēšanai valsts pārvaldē, tad to izdara citi, tie, kuri savu mazo, bet ietekmīgo grupu personīgo interešu vārdā ir gatavi sagandēt gan tautas miesu, gan garu.
Latvija ir mūsu! Baltija ir mūsu! Cīņai sveiks!
Valters Grīviņš, NS “Taisnīgums” valdes loceklis