Esam zaudējuši biedru un draugu. Stipru un dzīvespriecīgu cilvēku, kas dzīvi tvēra viegli, dzīvoja ar prieku, vienlaikus nekad nezaudējot stingru stāju lietās, kas bija patiesi svarīgas.
Nacionālās Pretestības kustības dalībnieks, viens no Latvijas Cilvēktiesību aizsardzības grupas “Helsinki-86” dibinātājiem, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iesaistījies politiskajā darbībā, 1990-tajos iestājoties apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai”, un vēlāk, viļoties tās darbībā, pievienojies Nacionālā Spēka Savienībai (NSS) un tās ideju mantiniecei Nacionālajai Savienībai “Taisnīgums”.
Raimonds bija dzimis liepājnieks un ļoti lepojās ar kurzemniecisko izcelsmi. Uzaudzis Ezermalā. Jau 14. gadu vecumā gribējis būt neatkarīgs, tad arī sācis strādāt. Izglītību ieguvis Liepājā, vēlāk beidzis aviācijas skolu Kaļiņingradā, iegūstot aviomehāniķa specialitāti.
“1973. gadā sāku strādāt Liepājas autobusu parkā. Tur par šoferi strādāja Linards Grantiņš, ar kuru biju jau pazīstams. Tad man tika piedāvāts garāžas priekšnieka amats, bet ar nosacījumu, ka iestāšos komunistiskajā partijā. Es no piedāvājuma atteicos. Tad uz mani tika izdarīts netiešs spiediens. Tā paša gada beigās aizgāju no šī darba. 1978. gadā mūsu ceļi ar Grantiņu atkal krustojās. Amatu apvienošanas kārtībā sāku strādāt apvienībā “Daiļrade”, kur strādā arī viņš.Tajā laikā aizrāvos ar televīzijas tāluztveršanu, gāju kursos. Astoņdesmito gadu sākumā iepazinos ar Jāni Vansoviču. Mūs vienoja kopēji uzskati, kā arī interese par televīzijas programmu uztveršanu. Radās ideja par izraušanos aiz “dzelzs priekškara”. Par mūsu nodomu pastāstīju Linardam Grantiņam. Viņš bija cilvēks ar stingru pārliecību un lielu apņēmību. Es viņam pilnīgi uzticējos. Sākām domāt par pretošanās kustības izveidošanu. Mums tolaik ar Rietumiem nebija nekādu kontaktu. Tapa plāns slepeni nokļūt Zviedrijā. Izdošanās gadījumā es uzņemtu kontaktus ar Rietumos dzīvojošajiem latviešiem un viņu aktīvākajām organizācijām.Mēs ar Vansoviču nopirkām laivu. Tā bija zviedru laiva, ko robežsargi bija atraduši izskalotu krastā un pēc tam acīmredzot kādam pārdevuši. Laivas sākotnējais ātrums bija 45 kilometri stundā. Bija vajadzīgs lielāks, tādēļ nācās daudz ko pārbūvēt. Es grāmatās izpētīju visu par laivu būvi un ķēros pie darba. Līdz 50 km ātruma sasniegšanai negāja ilgi, bet tad katrs kilometrs klāt prasīja vismaz trīs dienas darba. Beidzot tomēr sasniedzām optimālo ātrumu — 60 km stundā. Gatavošanās posms ilga apmēram pusgadu.1983. gada 4. septembrī divos naktī izgājām jūrā. Laivā bija arī mana meita Eva un Jāņa Vansoviča dēls Agris, toreiz 14 un 15 gadus veci. Mums bija gumijas glābšanas laiva, visiem ūdensnecaurlaidīgi tērpi, dzeramais ūdens septiņām dienām un pat armijas jūras karte. Grantiņš bija iedevis līdzi četras fotofilmiņas ar kadriem par latviešu nožēlojamo dzīvi. Bija nodoms tikties ar Andreju Eglīti un kopā izveidot albumu.Kad līdz Zviedrijas teritoriālo ūdeņu robežai bija palikuši tikai 18 kilometri, īsā laikā sacēlās apmēram deviņas balles stiprs vējš un tika salieti motori. Tur mūs saņēma krievu patruļkuģis. Rezultātā — divi gadi pēc Kriminālkodeksa 78. panta pirmās daļas. Ieslodzījumu pavadīju Rīgā, Šķirotavas cietumā.1985. gadā atgriezos mājās, sāku strādāt par šoferi Liepājas ātrās palīdzības stacijā. Bieži satikos ar Grantiņu, kaut gan atrados pastāvīgā drošības komitejas uzraudzībā. Vēlāk dzima ideja par cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas izveidi. 1986.gada 16.jūlijā tika parakstīti dokumenti par grupas “Helsinki–86” izveidošanu. Visus dokumentus bija iecerēts nosūtīt uz ārzemēm. Taču 21.augustā mani un Grantiņu arestēja. Pret mums ierosināja krimināllietu.1987.gada janvārī radiostacijas “Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss” sāka klausītājus iepazīstināt ar dokumentu saturu un nosauca arī mūsu vārdus un uzvārdus. Viena dokumentu kopija tomēr bija izspraukusies cauri “dzelzs priekškaram”. Sākās Gorbačova reformu laiks. VDK nedaudz apjuka. Kad 18.janvārī mūs aizveda uz tiesas sēdi, pēc desmit minūtēm tā tika pārtraukta. Sēdi atlika uz 20.janvāri, bet pēc tam — uz nenoteiktu laiku. Turklāt sakarā ar Grantiņa veselības stāvokli mēs līdz tiesas sēdei no aresta tikām atbrīvoti. Sapratām, ka šāds lēmums ir jau VDK vājuma pazīme. Prokurors Batarags 4.aprīlī mūs izsauca uz Rīgu un paziņoja par krimināllietas izbeigšanu. Radās ideja sarīkot mītiņu 1941.gada 14.jūnijā deportēto piemiņai. Par mītiņa organizēšanu ziņoja gan “Brīvā Eiropa”, gan “Amerikas balss”. Mēs paši tikām izolēti. Mani 9.jūnijā pēkšņi iesauca armijā, aizveda uz Pluņģes mežiem. Grantiņš veselības stāvokļa dēļ no iesaukšanas aktīvajā dienestā bija atbrīvots. Tomēr kara komisariātā kaut kāda aizdomīga ārstu komisija atzina viņu par karaklausībai derīgu. Grantiņš protestēja, un viņam piesprieda sešus mēnešus kolonijā. Mārtiņam Barisam tika uzlikts mājas arests. Taču mītiņš, par spīti visam, notika. Protams, tā rīkošanā piedalījās cilvēki, kas nebija tik “iesprūduši” drošībniekiem acīs. Pēc atgriešanās no armijas atkal nokļuvu VDK uzraudzībā. 18.novembrī man uzlika mājas arestu. Varēju justies pagodināts, ka manis uzraudzīšanai bija mobilizētas veselas trīs vieglās automašīnas. Sāku saprast, ka nākotnē man ir divas iespējas — saulainā Magadana vai Rietumi. Nācās izvēlēties. Tad man tika atņemta LPSR pilsonība un 29.novembrī ar 142 dolāriem un vīzu kabatā izlidoju uz Vīni. Tur nodzīvoju trīs nedēļas, kamēr saņēmu vīzu. 23.decembrī iebraucu Vācijā. Tūlīt arī nokļuvu Minsterē. Tā arī zināmā mērā beidzās mana aktīvā darbība cīņā par Latvijas neatkarību. Sapratu, ka man dzīve jāsāk no nulles punkta. Kārtoju dokumentus, lai saņemtu pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Daudz palīdzēja Minsteres latvieši. Tiku sūtīts arī vācu valodas kursos, pēc to pabeigšanas tik vien spēju saprast, par ko vispār ir runa. Gribēju strādāt par šoferi, nokārtoju eksāmenu satiksmes noteikumos un, kaut vācu valodas zināšanas bija vājas, dabūju darbu firmā “Förenketter”. Desmit mēnešus braucu kopā ar vācu kolēģi. Pēc šiem desmit mēnešiem nekādu valodas problēmu vairs nebija.1989.gada maijā ciemos atbrauca sieva Brigita ar jaunāko meitu Janu. Un 4.augustā Kopenhāgenā es otrreiz apprecējos ar savu sievu, jo 1985.gadā mēs politisku apsvērumu dēļ bijām izšķīrušies. Latvijā pirmo reizi atgriezos 1992.gada vasarā, kad man bija atvaļinājums. Pēc gada rudenī jau braucu ar domu, ka palikšu Latvijā. Taču pilsētas domē redzēju daudz pazīstamu seju, proti, bijušos komunistus. Biju mazliet apmulsis. Darbu atrast neizdevās, biju spiests atgriezties Vācijā. 1997.gada jūlijā atkal atgriezos Latvijā.”
(“Latvijas Vēstnesis”, 11.06.1998, Nr. 172/173)