ceturtdiena, 2020. gada 31. decembris

Andrejs Lucāns (1930-2020)

 


Atskatoties uz šo gadu, nevaram nepieminēt novembra mēnesī Aizsaulē aizsaukto, savu biedru un padoma devēju Andreju Lucānu. 

Cēlies no Sēlijas, dzimis Latvijas brīvvalstī, Daugavpilī, kuras sabiedriskajā dzīvē liela nozīme bija gan viņa tēvam, dārzkopim Pēterim Lucānam, gan vectēvam, Grīvas latviešu biedrības dibinātājam un Daugavpils luterāņu draudzes priekšniekam Andrejam Lucānam.

Ģimenes tradīciju, saistītu ar lauksaimniecības kultūru, izvēlējās arī Andrejs, kurš izglītību ieguvis Bulduru dārzkopības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agronomijas fakultātē. Padomju okupācijas gados kādu laiku bijis Limbažu rajona kolhoza "Nākotne" priekšēdētājs, pēc tam agronoms Brenguļos un Valmierā. Uzskatīja sevi par latviešu nacionālistu un simpatizēja Eduārda Berklava politiskajām nostādnēm.

Atjaunotajā Latvijā mīlestību pret laukiem un teorētisko izpratni par lauksaimniecību, prata pierādīt praksē, izveidojot veiksmīgi darbojošos ģimenes zemnieku saimniecību "Bušas" Burtnieku pagastā. 

Saimniecībai nostabilizējoties, Andrejam atlika laiks aicinājumam: aktīvi organizēt lauksaimniekus, popularizēt saprātīgu, latviešu tautas interesēm atbilstošu agrāro politiku. Andrejs kļuva par Valmieras Lauksaimnieku biedrības priekšsēdētāju, un līdz pēdējam dzīves gadam aktīvi izmantoja katru iespēju, lai popularizētu savu vīziju par Latvisku Latviju ar attīstītiem laukiem, kuros dominē mazās un vidējās latviešu zemnieku saimniecības. 

Mums, Nacionālās Savienības "Taisnīgums" biedriem bija liels gods par uzticību, ko Andrejs mums dāvāja, uzskatot sevi par vienu no mums. Daudz esam varējuši mācīties, esam ņēmuši vērā viņa padomus, veidojot savu vīziju par Latvijas lauku atdzimšanu. Lai vieglas Dzimtnes smiltis, Andrej! 

Nacionālā Savienība "Taisnīgums"




pirmdiena, 2020. gada 28. decembris

Krīze dod iespēju virzīties uz taisnīgāku un solidārāku valsti. Kaut uz laiku.

 

Manuprāt nevienam saprātīgam cilvēkam nebūtu jāapšauba Covid19 eksistenci, tā spējas izplatīties un nogalināt, ja vien viņš sevi nav iecēlis Dieva vietā, un netur sevi gudrāku par izcilākajiem zinātniekiem un mediķiem.  Ir zinātniski pierādīta vīrusa eksistence, tā izplatības ceļi, tā spējas sagraut veselību un arī nogalināt.

Un tomēr, kas attiecas uz vīrusa apturēšanu un uzveikšanu, pagaidām zināšanu līmenis ir tuvu sokrātiskajam “Es zinu, ka nezinu neko”. To rāda gan zinātnieku neskaidrie un nepārliecinošie uzvaras formulas meklējumi, gan arī epidēmijas skarto valstu izmisīgie mēģinājumi apturēt tās izplatīšanos nosakot dažāda veidu ierobežojumus, kas vērsti uz fizisku kontaktu maksimālu ierobežošanu.

 Ierobežojumu raksturs bieži vien rada nepārdomātas sasteigtības iespaidu, atsevišķās epizodēs iztrūkstot arī loģikai, ko varam norakstīt uz stresu un pieredzes trūkumu. Teorētiski, novēršot cilvēku socializēšanos, saslimstībai vajadzētu iet mazumā, dodot laiku zinātniekiem atrast drošas medicīniskas metodes, kas saslimstību varētu novērst vai vismaz kvalitatīvi ārstēt. Tātad, citu alternatīvu fizisku kontaktu ierobežošanai īsti nemaz nav. Tomēr ir cita problēma- droši nav paredzams, cik daudz laika vajadzēs, vai vīrusa mutācijas nebūs straujākas par zinātnes sasniegumiem. Jebkurā gadījumā, saprātīgi būtu gatavoties sliktākajam scenārijam- ilgstošiem ierobežojumiem, kas radīs pamatīgus sarežģījumus ekonomikā.

3.janvāris- vēl viena pieminēšanas vērta diena Latvijas Brīvības cīņu kontekstā


1920.gadā 3.janvārī -25 grādu salā sākās unikāla arī tam laikam divu jaunu valstu Polijas un Latvijas kopēja militārā sadarbība, kura bija izveidota īsā laikā un bija ļoti veiksmīga. Mēneša laikā tika sakauta Sarkanā armija un atbrīvota Latgale.

Vēlāk Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš plānoja šo operāciju un vadīja mūsu armiju rakstīja par šo kauju un tās lielo nozīmi: “Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku — veselu lielvalsti — ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši Padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet nekad mēs nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses.”
Kaut arī mēneša laikā tika sakauta Sarkanā armija. Tās nebūt nebija vieglas kaujas un noritēja ārkārtīgi smagos ziemas apstākļos, kur komunistu propagandisti visādi centās sagraut latviešu un poļu armijas vienotību.
Šajās kaujās Poļu armija zaudēja no 400 līdz 500 kritušo. Latvijas armijas ap 600 kritušo karavīru. No 1600 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeņiem, kas pasniegti Latvijas armijas karavīriem, vismaz 465 ir pasniegti par varonību Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem.

NS Taisnīgums aicina 3.janvārī aizdedzināt svecītes Lāčplēšu piemiņās vietās, godinot latviešu un poļu karavīru piemiņu, kuri krita cīņā par Latgali.


svētdiena, 2020. gada 20. decembris

Par Valsts aizsardzības mācību

 


Sabiedrību ir nedaudz saviļņojis kārtējais PROGRESĪVO “humānisma” paziņojums sakarā ar Valsts Aizsardzības mācības (turpmāk VAM) nepieciešamības noliegumu. Viņi savā paziņojumā vēsta, ka “bērniem jābūt pilnīgi sagatavotiem dzīvei sabiedrībā un jābūt audzinātiem ANO Statūtos proklamēto ideālu garā, jo īpaši miera, cieņas, iecietības, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā"[1]. Kas ir ļoti skaisti un ideālistiski. Tikai mēs jau pirms simts gadiem esam gājuši tam cauri, kad Latvijā kreisie sociālisti un komunisti sludināja pacifisma ideālus, sakot, ka Latvijai nav vajadzīga armija, ka pietikšot tikai ar tautas miliciju. Uz to šiem sapņotājiem ģenerālis Pēteris Radziņš atbildēja: “Ka katrai pastāvīgai valstij ir jārūpējas par savas pastāvības nodrošināšanu, to pierāda tie fakti, ka katra valsts izdod milzīgas naudas summas armijas uzturēšanai un citiem valsts apsardzības nolūkiem. Ja nu dažādās konferencēs slēdz līgumus par bruņotu spēku samazināšanu, tad še nebūt nav redzams cenšanās izvairīties no kara, bet gan cenšanās iegūt spēka pārsvaru pār varbūtējiem ienaidniekiem.”[2]

trešdiena, 2020. gada 9. decembris

Par dabisku ģimeni


Pret Satversmes, brīvības un tiesiskuma nozagšanu. Pret deģenerācijas un patoloģiju normalizāciju un institucionalizāciju. Par dabīgu ģimeni, augošu Latviju un Latviešiem. Par saknēm un zariem. Par senčiem un bērniem. Par rītdienu!  

Latviešu nacionālistu politiskā partija NS "Taisnīgums" un domubiedri piketā pie Satversmes tiesas. 2020.g. 8.decembris.