Latvijas valdība šobrīd
īsteno palīdzības programmu cilvēkiem, kurus skārusi Covid-19 izraisītā
ekonomikas apstāšanās. Līdzīgi rīkojas arī citas valstis, kurās pandēmija
paralizējusi sabiedrisko un ekonomisko dzīvi.
Šādu rīcību jāuzskata
par pareizu, un šobrīd vienīgo iespējamo variantu, lai cilvēkus, kurus nenogalina
sērga, nenogalinātu bada nāve. Tikai ar atrunu, ka palīdzība nonāk vispirms pie
tiem, kam tā patiesi ir nepieciešama. Un, ja runā par ekonomikas nozaru
balstīšanu, tad ir nepieciešams ievērot hierarhisku principu- vispirms atbalsts
tiem, kas nes labumu sabiedrībai! Tiem, kas rada produktus, audzē, ražo,
pārstrādā. Nekādā gadījumā nebūtu atbalstāmi neproduktīvi, spekulatīvi un parazītiski
uzņēmējdarbības segmenti (jā, domāju arī visnotaļ netīro azartspēļu biznesu!). Šajās
nozarēs strādājošie darba ņēmēji būtu atbalstāmi, piešķirot bezdarbnieka
pabalstus vispārējā kārtībā, un veicināma to pārkvalifikācija.
Valdošā koalīcija šādu
pieeju nav īstenojusi, nauda tiek tērēta nereti nesaprātīgi, nav garantiju, ka
formāla birokrātisma dēļ palīdzību saņems katrs kam tā izmisīgi nepieciešama
(mājražotāji, amatnieki, pašnodarbinātie uc.), un tāpat nav garantiju, ka neadekvātus
bonusus nesaņems elitei pietuvināto parazītisko biznesu īpašnieki, kas gana
daudz pelnījuši uz cilvēku nelaimēm, atkarībām un spekulatīvām darbībām, un
kuriem personisks trūkums nebūt nedraud.
Taču galvenais
jautājums ir: kas mūs sagaida tad, kad pandēmija beigsies, un vairāk vai mazāk
saprātīgi tērēto naudu valstij vajadzēs atdot, jo budžeta deficīts būs
pieaudzis, un līdz ar to arī procenti, kas jāmaksā starptautiskajiem
augļotājiem jeb aizdevējiem?
