ceturtdiena, 2019. gada 30. maijs

Latvija nav tikai pilsētas jeb par administratīvi teritoriālo reformu visas Latvijas interesēs


Nevaru teikt, ka labs un pārdomāts ir esošais Latvijas teritoriālā sadalījuma un pārvaldes modelis. Nav labs. Pārmaiņas ir vajadzīgas, tas arī ir skaidrs. VARAM piedāvātais Latvijas administratīvi teritoriālais sadalījums 35 pašvaldībās nebūt nav slikts, un ja pavērtē, kā tas izskatītos Latvijas pašvaldības kartē, ar nelielām iebildēm, to var uzskatīt par loģisku un veiksmīgu. Taču reforma jau nesastāv tikai no glītas kartes, bet detalizēta varas, tiesību un funkciju sadalījuma, kas vistiešākajā veidā ietekmēs iedzīvotāju ikdienu jebkurā jaunā novada nostūrī. Par to arī trauksme un bažas, ka problēmas, ar kurām saskaramies esošajā modelī, ne tikai netiks novērstas, bet tiks vēl vairāk padziļinātas.

Nevienlīdzīga pārstāvība
Lielākais trūkums esošajā modelī, sevišķi lielākajos novados, jau šobrīd ir nevienlīdzīga pagastu pārstāvība, kas nereti līdzi nes arī nevienlīdzīgu attieksmi no pašvaldības puses, un līdz ar to arī nevienlīdzīgu un nesamērīgu novada attīstību. Ir favorīti un ir apdalītie. Favorīti ir tagadējie novadu centri, ģeogrāfiski izdevīgāk novietotie pagasti ar lielāko iedzīvotāju skaitu. Pēc paredzētās reformas, tie, kas jau ir apdalīti, tiks nostādīti vēl bezpalīdzīgākā situācijā, un apdalīto loma draud arī lielākajai daļai tagadējo novadu centru.
Kā un kāpēc? Pirmkārt jau tagad neeksistē reāla pagasta, kā valsts teritoriālās uzbūves pamatvienības, pašpārvalde. Šo seno institūciju, kas šādā vai citādā formā gandrīz nepārtraukti pastāvējusi jau kopš 19.gadsimta zemnieku brīvlaišanas, likvidēja 2009.gadā. Brīvprātīgi vai piespiedu kārtā (kā nu kur) līdzšinējos pagastus un mazpilsētas apvienoja novados. Lielākajam un attīstītākajam pagastam (vai mazpilsētai) tika deleģēta novada centra funkcija. Iedzīvotāji savu vietvaru varēja ievēlēt ne vairs pagasta, bet jau lielāka novada ietvaros.