Nevaru teikt, ka labs un pārdomāts ir esošais Latvijas
teritoriālā sadalījuma un pārvaldes modelis. Nav labs. Pārmaiņas ir vajadzīgas,
tas arī ir skaidrs. VARAM piedāvātais Latvijas administratīvi teritoriālais
sadalījums 35 pašvaldībās nebūt nav slikts, un ja pavērtē, kā tas izskatītos
Latvijas pašvaldības kartē, ar nelielām iebildēm, to var uzskatīt par loģisku
un veiksmīgu. Taču reforma jau nesastāv tikai no glītas kartes, bet detalizēta
varas, tiesību un funkciju sadalījuma, kas vistiešākajā veidā ietekmēs
iedzīvotāju ikdienu jebkurā jaunā novada nostūrī. Par to arī trauksme un bažas,
ka problēmas, ar kurām saskaramies esošajā modelī, ne tikai netiks novērstas,
bet tiks vēl vairāk padziļinātas.
Nevienlīdzīga
pārstāvība
Lielākais trūkums esošajā modelī, sevišķi lielākajos
novados, jau šobrīd ir nevienlīdzīga pagastu pārstāvība, kas nereti līdzi nes
arī nevienlīdzīgu attieksmi no pašvaldības puses, un līdz ar to arī nevienlīdzīgu
un nesamērīgu novada attīstību. Ir favorīti un ir apdalītie. Favorīti ir tagadējie
novadu centri, ģeogrāfiski izdevīgāk novietotie pagasti ar lielāko iedzīvotāju
skaitu. Pēc paredzētās reformas, tie, kas jau ir apdalīti, tiks nostādīti vēl
bezpalīdzīgākā situācijā, un apdalīto loma draud arī lielākajai daļai tagadējo
novadu centru.
Kā un kāpēc? Pirmkārt jau tagad neeksistē reāla pagasta, kā
valsts teritoriālās uzbūves pamatvienības, pašpārvalde. Šo seno institūciju,
kas šādā vai citādā formā gandrīz nepārtraukti pastāvējusi jau kopš 19.gadsimta
zemnieku brīvlaišanas, likvidēja 2009.gadā. Brīvprātīgi vai piespiedu kārtā (kā
nu kur) līdzšinējos pagastus un mazpilsētas apvienoja novados. Lielākajam un
attīstītākajam pagastam (vai mazpilsētai) tika deleģēta novada centra funkcija.
Iedzīvotāji savu vietvaru varēja ievēlēt ne vairs pagasta, bet jau lielāka
novada ietvaros.
