Tauta. Identitāte. Nacionālisms.

NS "Taisnīgums" priekšsēdētāja Viktora Birzes referāts historia.lv rīkotajos priekšlasījumos "Tauta. Identitāte. Nacionālisms", 16.02.2019., Rīgā.

Ieklausoties diskusijās par politiku, ātri pamanīsim, ka to centrālā ass jeb atslēgas vārds ir „tauta”. Tautas intereses, tautas labklājība, tautas viedoklis, tie ir jēdzieni, kurus  dzirdam un lasām dienu dienā. Kad izdzirdam kādu no tiem piesaucam, saprotam, ka tiek runāts arī par mums. Tas tā ir, jo mēs instinktīvi asociējam sevi ar savu tautu – latviešiem. Katra personīgais „es” ir dabiski ieplūdis kolektīvajā „mēs”.

Kas ir tauta un kas nosaka cilvēka piederību konkrētai tautai?

Lai kādu cilvēku grupu sauktu par tautu, tam jābūt kopīgai izcelsmei jeb ģenētiskajam mantojumam, kopīgai vēsturiskajai pieredzei, senām saknēm tajā zemē, no kuras konkrētā tauta cēlusies, savdabīgai, no citām tautai atšķirīgai kultūrai, valodai, un no visa minētā izrietošai pašidentifikācijas jeb piederības sajūtai.

Ja runājam par latviešiem, tad var definēt, ka tie ir tieši baltu/līvu pēcteči, kuru dzimtas saknes paaudžu paaudzēs sniedzas Latvijas zemē, un to senči, dzīvojot šajā zemē, aktīvi vai pasīvi ir veidojuši latviešu tautas vēsturi, līdz ar to nesot un nododot nākamajām paaudzēm kopīgo kolektīvo atmiņu, vēsturisko pieredzi. Vēl latviešus par tādiem veido sava īpatnējā etniskā kultūra un tradīcijas, kuras, lai arī ne visu tautas locekļu mūsdienās aktīvi koptas, viņi tomēr atzīst par savējām.  Arī valoda. Bet vissvarīgākā tomēr ir piederības sajūta latviešiem, kas, indivīdam apzinoties augstāk uzskaitītos faktorus, skaidri liek sevi nošķirt no citām tautām, tā sajūta, kad tu skaidri saproti: „Es esmu latvietis!”

Laiks nokāpt no beigtā zirga. Atklāta vēstule zemkopības un VARAM ministriem

Jaunajai Latvijas valdībai izsakot apņemšanos savas darbības laikā veikt kārtējo reģionālo reformu, kura pirmām un galvenām kārtām ietekmēs Latvijas lauku apvidu sociālekonomisko stāvokli un kultūrvidi, pagastu viensētās un ciematos dzīvojošos cilvēkus, viņu ikdienu un dzīves kvalitāti, vēlos norādīt uz vairākām, manuprāt, svarīgām lietām, kuras neīstenojot vispirms, nekādas reformas neko nespēs uzlabot.

Ceļamaize: ievērot trīs galvenos amerikāņu praktizētos godīgas un sekmīgas ieceru realizēšanas principus: Pirmais – nemelot. Otrais– sniegt patiesu informāciju padotajiem un sabiedrībai. Trešais – cienīt citu spējas savākt un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.

Kā gribas domāt,  abu ministriju mērķi  un uzdevumi ir saskanīgi - nodrošināt Latvijas valsts, t.sk. lauku saskaņotu ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību. Balstoties uz amerikāņu trešo norādi,  atļaušos jums, godātie ministri, piedāvāt savu redzējumu augšminētā sakarā. 
           

Labākai sapratnei - neliels atskats vēsturē

Jaundibinātā Latvijas valsts pēc Pirmā pasaules kara mantojumā saņēma sagrautu un izlaupītu zemi. Tās vadītāji izmantoja gudru, uz pašaizliedzīgu jauncelsmi motivējošu ideoloģiju un tautsaimniecisko, t.sk., agrāro politiku. Tā stiprināja savas zemes mīlestību, saimnieka apziņu, darba prieku un ticību savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojās tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa. Lauksaimniecībā to stiprināja saimniekošanas – dzīvesveida ekonomikas modelis, kam piemīt nacionālo neatkarību, darba iespējas, demogrāfiju un paaudžu pārmantojamību nodrošinošs, strādājošos un to ģimenes locekļus attīstošs, peļņu taisnīgi sadalošs, sociālo nevienlīdzību izlīdzinošs, dabu saudzējošs, kultūrvidi saglabājošs un pilnveidojošs raksturs (kvalitāte).