NS "Taisnīgums" priekšsēdētāja Viktora Birzes referāts historia.lv rīkotajos priekšlasījumos "Tauta. Identitāte. Nacionālisms", 16.02.2019., Rīgā.
Ieklausoties
diskusijās par politiku, ātri pamanīsim, ka to centrālā ass jeb atslēgas vārds
ir „tauta”. Tautas intereses, tautas labklājība, tautas viedoklis, tie ir
jēdzieni, kurus dzirdam un lasām dienu
dienā. Kad izdzirdam kādu no tiem piesaucam, saprotam, ka tiek runāts arī par
mums. Tas tā ir, jo mēs instinktīvi asociējam sevi ar savu tautu – latviešiem.
Katra personīgais „es” ir dabiski ieplūdis kolektīvajā „mēs”.
Kas ir tauta un kas nosaka cilvēka piederību konkrētai tautai?
Lai kādu cilvēku grupu sauktu par tautu, tam jābūt kopīgai izcelsmei jeb ģenētiskajam mantojumam, kopīgai vēsturiskajai pieredzei, senām saknēm tajā zemē, no kuras konkrētā tauta cēlusies, savdabīgai, no citām tautai atšķirīgai kultūrai, valodai, un no visa minētā izrietošai pašidentifikācijas jeb piederības sajūtai.
Ja
runājam par latviešiem, tad var definēt, ka tie ir tieši baltu/līvu pēcteči,
kuru dzimtas saknes paaudžu paaudzēs sniedzas Latvijas zemē, un to senči,
dzīvojot šajā zemē, aktīvi vai pasīvi ir veidojuši latviešu tautas vēsturi,
līdz ar to nesot un nododot nākamajām paaudzēm kopīgo kolektīvo atmiņu,
vēsturisko pieredzi. Vēl latviešus par tādiem veido sava īpatnējā etniskā
kultūra un tradīcijas, kuras, lai arī ne visu tautas locekļu mūsdienās aktīvi
koptas, viņi tomēr atzīst par savējām.
Arī valoda. Bet vissvarīgākā tomēr ir piederības sajūta latviešiem, kas,
indivīdam apzinoties augstāk uzskaitītos faktorus, skaidri liek sevi nošķirt no
citām tautām, tā sajūta, kad tu skaidri saproti: „Es esmu latvietis!”