Vēlēšanas noslēgušās. Jaunajā parlamenta sastāvā redzēsim
jaunas partejiskas izkārtnes, un jaunas sejas. Daudzu gaidīto politisko
pārmaiņu nebūs. Politiskais dīķis paliks tieši tik pat duļķains, politiskā
dienaskārtība nemainīsies, tāpat kā valsts attīstības (daži teiktu pagrimuma)
kurss, un arī parasto cilvēku dzīve.
To, kuri balsoja par pārmaiņām KPV (Kam pieder valsts) un
JKP (Jaunā konservatīvā partija) iesaiņojumā, eiforija beigsies ļoti drīz,
prognozēju ne vēlāk kā pēc pusgada. Visticamāk tomēr jau krietni ātrāk.
Vai jau tagad, sarunās par jaunās valdības koalīciju nav
uzskatāmi redzams ar kādu apbrīnojamu vieglumu visskaļākie pārmaiņu solītāji
atkāpjas no saviem „stingrajiem uzstādījumiem” un „nesamierināmajiem principiem”,
lai mafiozā stilā dalītu amatus un ietekmes sfēras ar tiem, kurus vēl pirms
dažām nedēļām zākāja pēdējiem vārdiem, un kurus savu piekritēju pulkiem uzdeva
par galvenajiem valstisko nelaimju vaininiekiem? Vai politiskās vides
samaitātības līmeni uzskatāmi nedemonstrē
„nacionāli konservatīvo” (NA) un „sociāli liberālo” (A/PAR) politiskās
nišas aizņēmušo partiju kopīgās valodas atrašana un vieglā sadarbība, lai gan,
ja ņemtu viņu saukļus par pilnu, pēc godaprāta un loģikas šāda sadarbība būtu
izslēgta? Vai tik pat labi melus, viltu un morālo relatīvismu neparāda galveno
„cīnītāju pret korupciju” kopdarbība ar tiem, kuriem paši nupat vēl bija
izvirzījuši visnopietnākās apsūdzības koruptīvās, krimināli sodāmās darbībās?
