Imigrācija- fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes.

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā. 2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr. Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus. 

Aicinājums izbeigt slēpt informāciju par VDK aģentiem jeb sagaidot Latvijas simtgadi, beidzot atvērt tā saucamos čekas maisus

Ir aizritējuši jau vairāk nekā 26 gadi, kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, bet vēl joprojām mēs neesam spējuši norēķināties ar savu pagātni, kuras apzinātās patiesības un baisie noslēpumi saindē tagadni.

Mums visiem ir pieejami vēstures avoti, kas vēsta par cilvēkiem, kuri dažādos laika posmos ir noziegušies pret mūsu tautu, organizējuši represijas pret Latvijas cilvēkiem, un bijuši noziegumu izpildītāji.

Bet šiem noziegumu organizatoriem un izpildītājiem bija tūkstošiem izpalīgu, kas parādīja ar pirkstu uz upuriem, kas denuncēja kolēģus, draugus, kaimiņus, tādējādi sagraujot viņu dzīves. Vai apsūdzēt kādu, iedarbinot represīvo aparātu, ir mazāks noziegums kā konvojēt upuri uz soda izciešanas vietu?

Mums nav skaidrs, kādēļ šo noziedznieku vārdi joprojām tiek slēpti? Vai tiešām tie, uz kuru rokām ir līdzpilsoņu asinis, ciešanu un nebrīves gadi, ir pelnījuši anonimitāti?