Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām
vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu
desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā.
2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas
valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus
– lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī
tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie
notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus
uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie
izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt
lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES
dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet
relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija
paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā
ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr.
Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi
pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī
viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.
pirmdiena, 2017. gada 20. novembris
pirmdiena, 2017. gada 13. novembris
Aicinājums izbeigt slēpt informāciju par VDK aģentiem jeb sagaidot Latvijas simtgadi, beidzot atvērt tā saucamos čekas maisus
Ir aizritējuši jau
vairāk nekā 26 gadi, kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, bet vēl
joprojām mēs neesam spējuši norēķināties ar savu pagātni, kuras apzinātās
patiesības un baisie noslēpumi saindē tagadni.
Mums visiem ir
pieejami vēstures avoti, kas vēsta par cilvēkiem, kuri dažādos laika posmos ir
noziegušies pret mūsu tautu, organizējuši represijas pret Latvijas cilvēkiem,
un bijuši noziegumu izpildītāji.
Bet šiem noziegumu
organizatoriem un izpildītājiem bija tūkstošiem izpalīgu, kas parādīja ar
pirkstu uz upuriem, kas denuncēja kolēģus, draugus, kaimiņus, tādējādi
sagraujot viņu dzīves. Vai apsūdzēt kādu, iedarbinot represīvo aparātu, ir
mazāks noziegums kā konvojēt upuri uz soda izciešanas vietu?
Mums nav skaidrs,
kādēļ šo noziedznieku vārdi joprojām tiek slēpti? Vai tiešām tie, uz kuru rokām
ir līdzpilsoņu asinis, ciešanu un nebrīves gadi, ir pelnījuši anonimitāti?
Abonēt:
Ziņas (Atom)