trešdiena, 2021. gada 13. janvāris

Jaunais “nepieskaramo” fenomens jeb virtuālā nāve paralēlajā pasaulē

 


Tie, kas zinās Indijas sociālo vēsturi, zinās arī par kastu sistēmu un “nepieskaramo” fenomenu. Saskaņā ar hinduismu cilvēki kopš dzimšanas tiek iedalīti 4 kastās — priesteru kastā, karotāju kastā, tirgotāju kastā un strādniekos, kas kalpo trim augstākajām kastām. Bet ārpus kastām stāvošie  — nepieder ne pie vienas no šīm kastām un tiek uzskatīti par netīriem. Tik netīriem, ka tiem fiziski pieskaroties kādam no augstākās kastas, pēdējais uzskata sevi par aptraipītu un veic īpašu attīrīšanās rituālu. “Nepieskaramie” jeb dalīti fiziski un sociāli tiek izolēti no pārējās sabiedrības, un lai gan tas vairs nenotiek likumiski, izteikti reliģiskā sabiedrība joprojām savu dzīvi organizē pēc savām tradīcijām nevis laicīgajiem valsts likumiem.

Kādēļ iesāku ar šādu atsauci uz specifisku Indijas sociālo parādību? Tādēļ, ka politiskā dienaskārtība, visaptverošā politiskā cenzūra un tā sauktā cancel kultūra sociālajos medijos, mūsdienu pasaulē rada jaunu cilvēku kopu, kuru sabiedriskais statuss visnotaļ atgādina Indijas “nepieskaramos”.

Politiski “nepieskaramie” Rietumu pasaulē jau ir stabila parādība vismaz 50 gadus (noteiktos aspektos jau kopš Otrā Pasaules kara beigām), un ar katru dekādi to skaits strauji pieaug, pieaugot sociālo grupu skaitam, kuras tiek dēmonizētas un izraidītas no sabiedrības. Vispirms tie bija Otrajā Pasaules karā uzvarēto režīmu un ideoloģiju piekritēji, tad nāca kārta tiem, kas uzskatīja, ka Eiropa ir baltās rases dzīves telpa un tāda arī jāsaglabā. Izraidīti tika tie, kuri vērsās pret imigrāciju un multikulturālismu, pēc tam par nevēlamiem tika atzīti arī tie, kas uzstāja uz savas valsts suverenitāti un pirmtiesībām pār globālistu pārnacionālo struktūru strauji izpletušos varu. Tad pieķērās tiem, kas aizstāvēja ģimeniskās vērtības, dabiskos priekšstatus par ģimeni un dzimumu, vēršoties pret strauji izvērtušos perversiju, amoralitātes un seksuālās visatļautības kultu. Un visbeidzot par “nepieskaramiem” jau kļūst pat tie, kas paši nepiekrīt nekam no visa uzskaitītā, bet iestājas par vārda un uzskatu brīvību visiem. Šīs grupas tiek izstumtas no politisko lēmumu pieņemšanas, akadēmiskās vides, kultūras aprites, tradicionālajiem medijiem, kuros to pārstāvjiem tik pat kā nedod iespēju izteikties, bet toties pakļauj pastāvīgai izņirgšanai. Bieži vien šie cilvēki tiek diskriminēti arī ekonomiski (piemēram Lielbritānijā pastāv pilnīgi oficiāls profesiju saraksts, kurās aizliegts strādāt britiem, kas pieder “nepareizajām” partijām un organizācijām, un līdzīga kārtība ir arī citur).

21.gadsimtā mēs dzīvojam jauna tipa sabiedrībā, to var saukt arī par digitālo sabiedrību. Tā nav laba sabiedrība, jo nivelē dzīvo un dabisko. Cilvēki ir pieņēmuši sev otru, virtuālo, identitāti, dzīvo virtuālajā pasaulē, savos burbuļos, un aizvien vairāk atsvešinās cits no cita, zaudējot dzīvo kontaktu ar līdzcilvēkiem un īsto pasauli. Virtuālās pasaules vilinājums ir tās ērtums un plašums, ilūzija, ka mēs aizsniedzam visu, turam roku uz pasaules pulsa, lai gan realitātē kļūstam aizvien izolētāki un vientuļāki, nemaz nerunājot par milzīgu, ikdienā saņemtās pretrunīgas informācijas daudzumu, ko cilvēks nespēj apstrādāt, un kas sagrauj viņa spējas adekvāti skatīties uz lietām. Zinātnieki jau ir konstatējuši ļaunumu, ko virtuālā pasaule rada cilvēku psihei un arī fiziskajam stāvoklim. Tomēr tas jau ir cits stāsts. Realitāte ir tāda, ka lielākai daļai jau ir izveidojusies otra, virtuālā identitāte, virtuālā pasaule aizpilda ļoti nozīmīgu dzīves daļu, un tuvākajā laikā tā kļūs vēl nozīmīgāka, jo Covid19 radītā piespiedu fiziskā izolācija tikai palielinās mūsu atkarību no virtuālās pasaules.

Virtuālās pasaules pirmsākumos tajā nebija “nepieskaramo”, internets bija tā pasaules daļa, kurā gandrīz pilnīgu vārda brīvību baudīja arī tie, kuriem tā bija atņemta tradicionālajos medijos. Viņi to izmantoja, aizsniedzot cilvēkus, spējot viņus uzrunāt, un acīm redzami darīja to arī gana veiksmīgi. Bet , ja Tu esi cilvēku aizsniedzis caur datora ekrānu, pārliecinājis viņu, ieguvis tā simpātijas, tad pastāv ļoti liela varbūtība arī, ka radīsi viņam motivāciju piecelties no dīvāna, aiziet uz vēlēšanām, demonstrāciju, vai, nedod Dievs, pat uz barikādēm. Ja “nepieskaramie” sajūtas kā spēks, saorganizējas un rīkojas, tad pastāv iespēja, ka viņi vairs nebūs “nepieskaramie”, un esošā pasaules virzība var tikt mainīta. Tādēļ “nepieskaramo” statuss tika ieviests arī virtuālajā pasaulē. Aizvien ciešāk savelkas cenzūras žņaugi internetā, tiek ieviesta aizvien totālāka kontrole, un sākas lielās tīrīšanas (termins, kas raksturo Staļina terora periodu ir pat ļoti iederīgs) virtuālajā vidē. Cilvēki, kas pauž neērtas patiesības vienkārši pazūd, viņu virtuālie profili tiek izdzēsti, bloķēti visās lielākajās sociālajās vietnēs. Vispirms pazūd tie, kurus uzskata par bīstamākajiem- viedokļu līderi, kuriem ir gana daudz piekritēju un sekotāju.

Virtuālā pasaule kļuvusi par tik nozīmīgu pasaules daļu, ka tās pārvaldītāju vara sniedzas pāri lielvaru vadītāju varai. Ļoti zīmīgs ir nesenais pavērsiens, kad no sociālajiem tīkliem tika izraidīts pasaules pirmās lielvaras- ASV prezidents Donalds Tramps, kura realizētā politika, lai arī pamatos neapdraudēja iecerēto pasaules kārtību, tomēr radīja zināmas nobīdes. Un ASV prezidents vienkārši tika “iztīrīts” (pilnīgi neiedomājama rīcība vēl pirms pāris gadiem!). Ja “iztīrīt” var Trampu, un kā rādīja sekojošie notikumi, bez sekām, tad to var un varēs izdarīt ar ikvienu, kas nespēlēs “pēc noteikumiem”. Vēl viena spēka demonstrācija bija, kad no Twitter un Facebook izraidītais Tramps un viņam tuvās aprindas izvēlējās citu sociālo tīklu- Parler. Tas tūlīt tika nogremdēts, jo kā jebkurai interneta platformai, tā darbība ir cieši atkarīga no IT nozares korporāciju karteļa programmatūras un aplikācijām.

Tas liek ņemt vērā mācību- iespaidīgu alternatīvu esošai virtuālajai pasaulei (vismaz runājot par sociālajiem tīkliem) izveidot būs visnotaļ grūti vai pat neiespējami. Vienīgais variants varētu būt kādas alternatīvas civilizācijas- Ķīnas vai Krievijas jurisdikcijā un tiešā paspārnē radītas Rietumiem domātas platformas. Bet tās izmantojot jārēķinās ar blaknēm un riskiem- spiegošanu, personas datu un informācijas noplūde konkrētu valdību un augsta līmeņa hakeru rokās, kā arī to, ka šīs lielvaras var izmantot šīs platformas savās politiskajās kombinācijās, un arī nograut tās, ja radīsies nepieciešamība.

Vēl viens faktors, kāpēc ir problemātiski radīt alternatīvu esošo sociālo tīklu virtuālajai impērijai, ir cilvēku pieradums. Virtuālās represijas, cenzūra un tīrīšanas pagaidām skar noteiktu uzskatu pārstāvjus, pilsoniski aktīvus cilvēkus, kas sociālos tīklus izmanto, lai paustu savas idejas. Vidējais lietotājs, un tādu ir nospiedošais vairākums, kurš tīklus izmanto, lai sazinātos ar paziņām, izklaidētos, un kura paša radītais aprobežojas ar dalīšanos ar jokiem, savu ceļojumu vai dzīvnieku bilžu publiskošanas un tamlīdzīgu pilnīgi apolitisku saturu, šobrīd nejūtas kaut kādi ierobežots, cenzēts vai represēts. Viņš ir savā komforta zonā, var brīvi izmantot tīklus tām vajadzībām, kurām izmanto, līdz ar to virtuālās represijas viņu neskar un viņam nav motivācijas protestēt, dumpoties, meklēt alternatīvu.

Aktīvais “nepieskaramo” mazākums, kas “iztīrīti” no lielajiem tīkliem, var sapulcēties kādā mazākā, bet jēgas no tā nav lielas. Politiski aktīvi un motivēti cilvēki veic ierakstus, lai aizsniegtu tieši vidējo, apolitisko pilsoni, kurš, lai arī ikdienā nav aktīvs, tomēr nosliecas uz vienu vai otru pusi, pārsvarā iet uz vēlēšanām, un izšķirošā brīdī var iziet arī ielās, ja viņu aizsniedz un uzrunā konkrēts politiskais vēstījums. Tagad vēstījumu devēju vairs nav, pareizāk sakot nav globālajai elitei neērto vēstījumu devēju, jo ērtie ir palikuši. Izslēgtajiem sapulcējoties alternatīvā tīklā nav ko uzrunāt, jo tur visi tāpat būs uz “viena viļņa”, un viss ko varēs būs līdzjūtīgi virtuāli uzsist pa plecu citam bēdubrālim vai dalīties pa frakcijām un savā starpā strīdēties par otršķirīgām problēmām.

Un Latvijā…

Šo rindu autoram ir profils twitter.com un facebook.com, tur pat profili ir viņa pārstāvētajai Nacionālai Savienībai “Taisnīgums”. Pagaidām. Taču gatavojamies savai “virtuālajai nāvei”, kurai pēc loģikas būtu sen jābūt pienākušai. Ja tā tomēr vēl nav pienākusi, tad tikai tādēļ, ka Latvija ir pārāk maza vienība globālā kontekstā, un lielo korporāciju prioritāte ir pēc sava prāta sakārtot un “iztīrīt” lielvalstu politisko vidi. Taču noteikti pavisam drīz kārta pienāks arī mums. Nacionālisti tiks iztīrīti bez žēlastības, gluži tāpat kā viņu priekštečus no īstās pasaules tīrīja un deldēja komunistiskā totalitārisma gados.

Ko darīt pieņemot neizbēgamo? Varbūt daudz kas no tā, ko teikšu būs nerealizējams, varbūt daudz kas nedarbosies tik labi kā iecerēts, bet sava vīzija man ir.

Īstermiņā.

*Reģistrēties pagaidām no tiešas cenzūras brīvajos sociālajos tīklos- Telegram, Gab, Parler (ja tas atkal kļūs pieejams), pieņemot, ka viņi ir attīstības sākuma stadijā, tur iztrūkst daļa funkciju, pie kurām esam pieraduši, nav izklaidējoša satura, nav daudzu jūsu kontaktpersonu, ir jūtami mazāk lietotāju, jo īpaši latviešu. Vēl arī jārēķinās ar to, ka šos tīklus arī ar laiku var pārņemt “tīrītāji” vai tos vienkārši var finansiāli un tehniski sagraut.

*Ar savām kontaktpersonām Facebook un Twitter, ja šos cilvēkus uzskatāt par patiesiem domubiedriem, ar kuriem nevēlaties zaudēt kontaktu, savlaicīgi pacenšaties nodibināt nepastarpinātu kontaktu. Piedāvājiet apmainīties tālruņa numuriem, e-pasta adresēm, ja iespējams satiecieties klātienē.

*Ja mērķis ir uzturēt domubiedru loku, izmantojiet telefonu, e-pastus (vēlams izveidojiet tos vairākos serveros), tiekaties klātienē. Iesaistieties sev simpatizējošās organizācijās, kurās pulcējas Jums līdzīgi domājošie.

Ilgtermiņā

*Vismaz Latvijā nacionālistiem ir jārada savas mediju platformas. Un vairākos līmeņos. Gan iekšējie, slēgtie tīkli pārliecinātiem domubiedriem, izmantojami saziņai un diskusijām, gan arī tādi, kuru saturs pievelk arī vidējo, neitrāli domājošo, ikdienā apolitisko interneta lietotāju. Ir daudzveidīgs, saistošs saturs, ir cilvēku aprite un arī izaugsmes perspektīva. Lai to spētu realizēt, ir jābūt gatavam arī kaut ko upurēt, proti ziedot, būt gatavam dot arī savu artavu- finansiālu vai cita veida palīdzību, lai šos savus medijus uzturētu. Nodrošinot tehniskās iespējas, veidojot saturu, cilvēki iegulda milzīgu darbu, un nevajag cerēt, ka to var pavilkt uz mūžīga altruisma un entuziasma viļņa.

*Paralēli, protams, konferences, diskusijas, sarunu vakari, politiskas demonstrācijas, kulturāli un izglītojoši pasākumi klātienē. Pēc iespējas vairāk. Atcerieties- VIŅU mērķis ir aizvākt mūs no īstās pasaules, un pēc iespējas dziļāk ieslodzīt virtuālajā pseidopasaulē. Īstā pasaule ir daudz krāsaināka, un sniedz daudz vairāk iespēju, un tajā mūs kontrolēt ir daudz grūtāk.

@Viktors Birze

1 komentārs: