Par Valsts aizsardzības mācību

 

Sabiedrību ir nedaudz saviļņojis kārtējais PROGRESĪVO “humānisma” paziņojums sakarā ar Valsts Aizsardzības mācības (turpmāk VAM) nepieciešamības noliegumu. Viņi savā paziņojumā vēsta, ka “bērniem jābūt pilnīgi sagatavotiem dzīvei sabiedrībā un jābūt audzinātiem ANO Statūtos proklamēto ideālu garā, jo īpaši miera, cieņas, iecietības, brīvības, vienlīdzības un solidaritātes garā"[1]. Kas ir ļoti skaisti un ideālistiski. Tikai mēs jau pirms simts gadiem esam gājuši tam cauri, kad Latvijā kreisie sociālisti un komunisti sludināja pacifisma ideālus, sakot, ka Latvijai nav vajadzīga armija, ka pietikšot tikai ar tautas miliciju. Uz to šiem sapņotājiem ģenerālis Pēteris Radziņš atbildēja: “Ka katrai pastāvīgai valstij ir jārūpējas par savas pastāvības nodrošināšanu, to pierāda tie fakti, ka katra valsts izdod milzīgas naudas summas armijas uzturēšanai un citiem valsts apsardzības nolūkiem. Ja nu dažādās konferencēs slēdz līgumus par bruņotu spēku samazināšanu, tad še nebūt nav redzams cenšanās izvairīties no kara, bet gan cenšanās iegūt spēka pārsvaru pār varbūtējiem ienaidniekiem.”[2]

            Nekas no ģenerāļa Radziņa teiktā nav mainījies arī pēc gadsimta. Vai šie “Progresīvie ideālisti” ir kaut reizi aizdomājušies par to, kas tad būs tas, kas sargās “brīvību, vienlīdzību un solidaritāti”. ANO vai kāda cita starptautiska organizācija? Cik efektīvi tās spēj risināt konfliktus spilgti apliecina Gruzijas, Moldovas un Ukrainas iesaldētie konflikti. To ka šos militāros konfliktus spēj efektīvi risināt TIKAI armija parādīja tikko beigušais 30 gadus ilgušais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu, kuru risināšanā bija ar ANO mandātu iesaistītas ASV, Krievija un Francija. Azerbaidžānas armija šo konfliktu atrisināja mēneša laikā. Ja Latvija kļūs par demilitarilazētu zonu neiedvesmos pasauli pārkausēt “zobenus arklos”, bet gan mūsu kaimiņu atņemt mums brīvību, mūsu ideālus un resursus. Tāpēc jebkura pacifisma forma ir jauka teorijā, bet ļoti bīstama praksē! Armiju iznīcināt var ātri, bet lai to uzbūvētu vajadzīgi desmitiem gadu.

            Nav skaidrs kas ir pārgājis pāri AttīstībaiPAR un Progresīvo sirsnīgajai draudzībai, jo VAM aktīvi tika propagandēta no Attīstībai PAR līderiem A.Pabrika un M.Staķa, uzskatot, ka VAM var būt alternatīva Obligātajam militārajam dienestam (turpmāk OMD). Mums atliek tikai minēt, kas tā saniknojis PROGRESIVOS, kā viņi savā paziņojumā atzīmē, ka tiem ir bijis nepieņemams aizsardzības ministra Pabrika 2020.gada vasarā izteiktais ultimāts - "ja valsts aizsardzības mācībai tiks likti šķēršļi, būs jāatjauno obligātais dienests"[3]. Progresīvajiem, kā izskatās nav pieņemamas nekādas valsts aizsardzības formas. Tomēr vai patiesi Attīstībai Par ir tādi patrioti, kā izskatās virzot VAM? Tā neapšaubāmi ir pozitīva lieta, bet kā tautā saka velns slēpjas detaļās!

            Pašlaik AM ierēdņi un AM A.Pabriks pieliek lielas pūles, lai tautas liela daļa netiktu pienācīgi militāri apmācīta kaujas laukā rīkoties ar ieroci un līdz ar to nebūtu gatavi aizstāvēt savu valsti. Tā vietā AM sabiedrisko attiecību speciālisti stāsta stāstus par “skolnieku rotām” un “visaptverošo aizsardzību bez karavīriem” (ironija). Sabiedrībai tiek pasniegta VAM kā alternatīva OMD un tā tiek pateicībā sagremota, jo daudzi domā, ka brīvība ir par brīvu. Tomēr jāņem vērā tas, ka Latvijas armija nav domāta karam, bet gan mieram. Mūsu armijai ir jārada spējas, kas liks ienaidniekam noticēt, ka mūsu valsts iekarošana tam prasīs lielus un neakceptējamus zaudējumus, kas varētu to piespiest atteikties no agresijas. Nedomāju, ka mūsu skolās militāri vāji apmācītie jaunieši šādu atturēšanas iespaidu spēs atstāt uz mūsu potenciālo agresoru.

            Tālāk izskatīsim dažus mītus ko izplata AM sabiedrisko attiecību speciālisti.

“Galvenais šī mācību priekšmeta izvirzītais mērķis ir veicināt pilsonisko apziņu un patriotismu”[4]

Mērķis ir visnotaļ atbalstāms, bet audzināt “pilsonisko apziņu un patriotismu” ir Izglītības ministrijas uzdevums, nevis Aizsardzības ministrijas. Tā to varētu audzināt jaunajiem pilsoņiem Obligātajā militārajā dienestā. Man piemēram “Sākotnējā militārās sagatavošana” PSRS mācību sistēmā nekādu dižo patriotismu pret tikpat dižo dzimteni neradīja.

“Iespēju apgūt militārās pamatiemaņas un prasmes”[5]

Man kā bijušam armijas apmācību virsniekam nav saprotams par kādām “militārajām pamatiemaņām un prasmēm” var runāt ar tik saraustītu un nepilnīgu militāro apmācības procesu. Pie tam militārā apmācība nesastāv tikai no ierindas mācības, ieroču jaukšanas vai tūrisma elementiem. Karavīram bez visām tehniskajām un fiziskajām militārām prasmēm ir jāspēj izprast militārās disciplīnas būtība, kura tiek audzināta un veidota apstākļos, kas nav akceptējami skolās attiecībā pret skolniekiem.

Bieži savā retorikā AM ierēdņi, ministrs un NBS komandieris uzsver lielo patriotisma nozīmi karā. Patriotisms neapšaubāmi ir svarīgs faktors, bet nebūt ne noteicošais kaujas iznākumā. Par to ģenerālis Pēteris Radziņš rakstīja:” Bieži vien var dzirdēt ieskatus, ka tagadējā „demokrātiskā” laikmetā apbruņota tauta sastāda nacionālo armiju un nacionālais karaspēks darīs varoņa darbus un nebīsies ne no kādām briesmām, dzīts no tēvijas mīlestības, sajūsmināts no nacionālās apziņas un apvienots caur „apzinīgu” disciplīnu, kas radusies no viņa likumības sajūtas un patriotisma. Bez šaubām, tēvijas mīlestība, nacionālā apziņa un disciplīna ir ļoti svarīgi, bet ne paši galvenie faktori.(..) Patriotisms un nacionālisms ir īpašības, kuras padara karaspēku tikai par daudz stiprāku un asāku ieroci vadoņa rokās, ieroci, pie kura nostiprināšanas un uzasināšanas vadonim nav vairs jāpieliek liekas pūles un nav jātērē laiks”.[6] Kad karavīri redz, ka līdzās mirst viņa biedri, tikai tāpēc ka tie nav pienācīgi apmācīti, apbruņoti un viņu komandieri dzen viņus bezjēdzīgā nāvē, tiem ātri pāriet jebkuras patriotisma jūtas, kas ar skaļiem un patriotiskiem vārdiem radītas.

Tāpat nākas dzirdēt no AM ierēdņiem, ka Valsts aizsardzības mācība ir viņu unikāla ideja, kas ļaus mums sagatavot labus kareivjus, izvairoties no OMD. Diemžēl, tiek radīts maldīgs iespaids. Jau starpkaru Latvijā skolās ar kara klausības likumu bija noteikta priekšmilitārā sagatavošanās, kurā tika noteikts, ka “visi Latvijas vīriešu kārtas pilsoņi, kas atrodas valsts, sabiedriskās vai privātās mācības iestādēs, pakļauti militārai audzināšanai un apmācībai.”[7] Valsts aizsardzības mācība paredz 10.klasē 158 stundas un 11.klasē arī 158 stundas, kuras ietver arī lauku nometni vasarā. Savukārt priekšmilitāro sagatavošanu ģenerālis H.Rozenšteins raksturo šādi: “Arī vidusskolās lielākais stundu skaits ierādīts praktiskām nodarbībām. Atskaitot sagatavošanas klases, vidusskolās paredzētas 150 militārās apmācības stundas (katrā klasē 30). Sagatavošanās klašu militārās apmācības kurss visumā ir līdzīgs pamatskolu kursam. Skolotāju institūtos ir paredzētas 360 militārās apmācības stundas (katrā klasē 60), pie kam divās vecākās klasēs institūtu audzēkņi savu militārās apmācības skolotāju vadībā, kas visos skolotāju institūtos ir aktīvā kara dienesta virsnieki, praktizējas militārās apmācības pasniegšanā institūtu mēģinājumu pamatskolās. Bez tam institūtu pēdējās klases audzēkņiem programmā paredzētas arī 3 militārās apmācības dienas apvidū. Zemākās arodskolās paredzētas 90 militārās apmācības stundas (katrā klasē 30), divgadīgās lauk- un mežsaimnicības skolās — 136 (katrā klasē 50 st. un 3 māc. dienas gadā) un jūrskolās — 120 stundas (katrā klasē 30). Augstākām mācības iestādēm (Latvijas universitātei, Konservatorijai, Mākslas akadēmijai un Jelgavas lauksaimniecības akadēmijai) un valodu institūtiem izstrādāti savi militārās apmācības noteikumi.”[8]

Priekšmilitārās apmācības mērķis nebija atcelt OMD, bet gan samazināt tā ilgumu. Ka to varētu atcelt vispār, karu pieredzējušiem virsniekiem, prātā nevarēja ienākt.
Ģenerālis H.Rozenšteins raksta: “Visumā par obligātoriskā dienesta karavīru apmācību — vai tā būtu kareivju un instruktoru, vai virsnieku vietnieku un rezerves virsnieku sagatavošana — ar pilnu tiesību varam teikt, ka uz pareiziem un mūsu apstākļiem atbilstošiem pamatiem nostādītais apmācības darbs, mūsu tautas augstais izglītības līmenis un pēc 1934. gada 15. maija pienācīgi nokārtotā pilsoņu sagatavošana ārpus armijas rindām, dod iespēju tagad sasniegt izcilus rezultātus, arī pastāvot samērā īsam obligātoriskā aktīvā kara dienesta laikam.”[9]

Noslēgumā gribu pieminēt arī to, ka bieži tiek manipulēts ar sabiedrību, sakot, ka OMD paredz simprocentīgu jauniešu iesaukšanu armijā, bet tā nav tiesa. Lietuva ir atradusi labu risinājumu, kur tiek nodrošināta jauniešu kvalitatīva militārā apmācība un saglabāts  brīvprātīguma princips. Lietuvas armija gadā iesauc no 3000 – 4000 jauniešu, kas sastāda apmēram 40% no iesaucamā vecuma jauniešiem. Iesaucamo jauniešu skaits ir atkarīgs no pieejamā finansējuma un virsnieku un instruktora skaita, kas nodrošina militāro apmācību. Lietuva izmantojot dažādus pozitīvos stimulēšanas veidus ir panākusi, ka piecu gadu laikā kopš atjaunots militārais dienests tajā nav neviens iesaukts piespiedu kārtā, bet tai šajā laikā ir labi militāri sagatavoti 20 000  patriotisku jauniešu ar kuriem nāktos rēķināties jebkuram agresoram. Mums pašlaik kopējais karavīru un zemessargu skaits ir oficiāli ap 16 000 . Pie tam zemessargi, kas sastāda pusi kopumā ir sliktāk apmācīti par lietuviešu OMD karavīriem.

Vēl jāpiebilst, ka OMD apmācība nodrošina virsniekiem iespēju iegūt praktiskās prasmes un pieredzi vadot padotos karavīrus individuālajās un kolektīvajās mācībās. Šādas iespēja mūsu jaunajiem NBS virsniekiem ir ļoti ierobežotas. Reti kuram ir vada, rotas un bataljona personāla vadīšanas pieredze, īpaši jau kolektīvajās mācībās. Šīs praktiskās pieredzes trūkums kaujas apstākļos radīs daudzus upurus no kuriem mēs varētu izvairīties atjaunojot OMD pēc Lietuvas parauga.

 

 

Agris Purviņš

 

NS Taisnīguma biedrs,

Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs,

zemessargs.

 

---

[1] https://www.tvnet.lv/7132596/progresivie-aizsardzibas-maciba-skolas-novedis-pie-nevelamas-izglitibas-militarizacijas

[2] P.Radziņš “Valsts aizsardzības jautājumi’. Latvijas kareivis. Nr.118. 28.05.1922.g.

[3] https://www.tvnet.lv/7132596/progresivie-aizsardzibas-maciba-skolas-novedis-pie-nevelamas-izglitibas-militarizacijas

[4] https://www.sargs.lv/lv/jaunsardze/2020-12-03/pabriks-likums-par-valsts-aizsardzibas-macibu-un-jaunsardzi-veidos-stipru-un

[5] Turpat

[6] Pēteris Radziņš. Kara vadonis. Militāru rakstu krājums. Nr. 1, 2 (1923), Nr. 1, 2 (1924).

[7] Virsredaktors Armijas štāba priekšnieks ģenerālis H.Rozenšteins. Latvijas armija 20 gados. Armijas štāba Apmācības daļa. Rīgā 1940.g. 410.lpp.

[8] Virsredaktors Armijas štāba priekšnieks ģenerālis H.Rozenšteins. Latvijas armija 20 gados. Armijas štāba Apmācības daļa. Rīgā 1940.g. 413.lpp.

[9] Turpat 294.lpp.