Manuprāt nevienam
saprātīgam cilvēkam nebūtu jāapšauba Covid19 eksistenci, tā spējas izplatīties
un nogalināt, ja vien viņš sevi nav iecēlis Dieva vietā, un netur sevi gudrāku
par izcilākajiem zinātniekiem un mediķiem.
Ir zinātniski pierādīta vīrusa eksistence, tā izplatības ceļi, tā spējas
sagraut veselību un arī nogalināt.
Un tomēr, kas
attiecas uz vīrusa apturēšanu un uzveikšanu, pagaidām zināšanu līmenis ir tuvu
sokrātiskajam “Es zinu, ka nezinu neko”. To rāda gan zinātnieku neskaidrie un
nepārliecinošie uzvaras formulas meklējumi, gan arī epidēmijas skarto valstu
izmisīgie mēģinājumi apturēt tās izplatīšanos nosakot dažāda veidu
ierobežojumus, kas vērsti uz fizisku kontaktu maksimālu ierobežošanu.
Ierobežojumu raksturs bieži vien rada nepārdomātas sasteigtības iespaidu, atsevišķās epizodēs iztrūkstot arī loģikai, ko varam norakstīt uz stresu un pieredzes trūkumu. Teorētiski, novēršot cilvēku socializēšanos, saslimstībai vajadzētu iet mazumā, dodot laiku zinātniekiem atrast drošas medicīniskas metodes, kas saslimstību varētu novērst vai vismaz kvalitatīvi ārstēt. Tātad, citu alternatīvu fizisku kontaktu ierobežošanai īsti nemaz nav. Tomēr ir cita problēma- droši nav paredzams, cik daudz laika vajadzēs, vai vīrusa mutācijas nebūs straujākas par zinātnes sasniegumiem. Jebkurā gadījumā, saprātīgi būtu gatavoties sliktākajam scenārijam- ilgstošiem ierobežojumiem, kas radīs pamatīgus sarežģījumus ekonomikā.
Ja mēs no valsts
pārvaldes nevaram gaidīt, lai viņi atrod brinumlīdzekli, kas iznīcina vīrusu, tad
pavisam noteikti sagaidām saprātīgu ierobežojumu politiku, un patiesu atbalstu
ikvienam, kuru noteiktie ierobežojumi atstājuši bez ienākumiem vai tos
samazinājuši tik lielā mērā, ka cilvēks nav spējīgs izpildīt savas saistības un
nodrošināt iztikas minimumu saviem apgādājamajiem. Citiem vārdiem sakot: ja
valsts ar dekrētiem cilvēkiem atņem iespēju godīgi nopelnīt, tad tai ir
jāuzņemas saistības šos cilvēkus apgādāt. Nav labuma cilvēka teorētiskai
izglābšanai no vīrusa, ja tas viņu nolemj bojāejai no bada vai sala. Un
iepriekš teiktais nav sakāpinātas emocijas, bet skarba realitāte, apzinoties
kopējo cilvēku skaitu, kuriem ārkārtas stāvokļa diktētie ierobežojumi pilnībā
atņēmuši eksistences līdzekļus vai tos apgriezuši tādā apmērā, ka cilvēks nav
spējīgs pildīt savas saistības, veikt neatliekamos maksājumus. Šāds stāvoklis
rada bezcerības sajūtu, pamatotu nedrošību par nākotni, un neuzticības pilnu
attieksmi pret savu valsti un tās valdītāju lēmumiem.
Ko es šajā
situācijā sagaidītu no valsts, vai pareizāk sakot, kāda ir manis piedāvātā
politika vismaz pamatvilcienos?
1) Pilnīga
ierobežojumiem pakļauto pilsoņu un uzņēmumu (arī mājražotāju, kuru ienākumi
atkarīgi no tirgiem) apzināšana un uzskaite vienotā datubāzē.
2) Valsts
un pašvaldības rīcībā esošu instrumentu izmantošana, lai sniegtu šiem cilvēkiem
atbalstu. Ja valsts rokās ir instrumenti, tad tie jāizmanto tās pilsoņu labā.
Konkrēti- ierobežojumu skartajām mājsaimniecībām un uzņēmumiem uz ārkārtas
stāvokļa bez maksas nodrošināma elektroenerģija un apkure, atjaunojot maksas
pakalpojumu pēc ārkārtas stāvokļa izbeigšanās.
3)
Ultimāts
komercbankām. Apturēt kredītu atmaksas un kredītprocentu maksājumu iekasēšanu
no uzņēmumiem un privātpersonām, kas ārkārtas stāvokļa radīto ekonomiskās
aktivitātes ierobežojumu dēļ zaudējušas darbu vai apturējuši darbību. Uzskatu,
ka valstij, kas gadiem ļāvušas komercbankām gūt ievērojamu peļņu, ir morālas
tiesības tām tagad to pieprasīt.
4)
Līdzīgi
kā komercbankām, prasība apturēt parāda pamatsummas un procentu piedzīšanu no
ierobežojumu skartajiem pilsoņiem, vēršama arī pret nebanku aizdevējiem, kā arī
parādu piedziņas uzņēmumiem un zvērinātajiem tiesu izpildītājiem (ZTI).
5)
Personām,
kuras dažādu iemeslu dēļ nevar pretendēt uz bezdarbnieka statusu un pabalstu,
neatkarīgi no nodokļu samaksas vēstures, piešķirams ikmēneša pabalsts 200 eiro
apmērā (uz mājsaimniecību).
6) Solidāras
uzvedības piemērs no valsts pārvaldes. Lielo valsts un pašvaldības algu
samazinājums pēc progresivitātes principa uz krīzes laiku. Algām, kas pārsniedz
1500 eiro, samazinājums- 10% apmērā, virs 2000 eiro-20 %, virs 3000 eiro-
samazinājums 30% apmērā, un pēc līdzīgas sistēmas samazinājumu % kāpināms.
Viktors Birze
NS "Taisnīgums" priekšsēdētājs
Nav komentāru:
Komentāra publicēšana