pirmdiena, 2020. gada 28. decembris

Krīze dod iespēju virzīties uz taisnīgāku un solidārāku valsti. Kaut uz laiku.

 

Manuprāt nevienam saprātīgam cilvēkam nebūtu jāapšauba Covid19 eksistenci, tā spējas izplatīties un nogalināt, ja vien viņš sevi nav iecēlis Dieva vietā, un netur sevi gudrāku par izcilākajiem zinātniekiem un mediķiem.  Ir zinātniski pierādīta vīrusa eksistence, tā izplatības ceļi, tā spējas sagraut veselību un arī nogalināt.

Un tomēr, kas attiecas uz vīrusa apturēšanu un uzveikšanu, pagaidām zināšanu līmenis ir tuvu sokrātiskajam “Es zinu, ka nezinu neko”. To rāda gan zinātnieku neskaidrie un nepārliecinošie uzvaras formulas meklējumi, gan arī epidēmijas skarto valstu izmisīgie mēģinājumi apturēt tās izplatīšanos nosakot dažāda veidu ierobežojumus, kas vērsti uz fizisku kontaktu maksimālu ierobežošanu.

 Ierobežojumu raksturs bieži vien rada nepārdomātas sasteigtības iespaidu, atsevišķās epizodēs iztrūkstot arī loģikai, ko varam norakstīt uz stresu un pieredzes trūkumu. Teorētiski, novēršot cilvēku socializēšanos, saslimstībai vajadzētu iet mazumā, dodot laiku zinātniekiem atrast drošas medicīniskas metodes, kas saslimstību varētu novērst vai vismaz kvalitatīvi ārstēt. Tātad, citu alternatīvu fizisku kontaktu ierobežošanai īsti nemaz nav. Tomēr ir cita problēma- droši nav paredzams, cik daudz laika vajadzēs, vai vīrusa mutācijas nebūs straujākas par zinātnes sasniegumiem. Jebkurā gadījumā, saprātīgi būtu gatavoties sliktākajam scenārijam- ilgstošiem ierobežojumiem, kas radīs pamatīgus sarežģījumus ekonomikā.

Ja mēs no valsts pārvaldes nevaram gaidīt, lai viņi atrod brinumlīdzekli, kas iznīcina vīrusu, tad pavisam noteikti sagaidām saprātīgu ierobežojumu politiku, un patiesu atbalstu ikvienam, kuru noteiktie ierobežojumi atstājuši bez ienākumiem vai tos samazinājuši tik lielā mērā, ka cilvēks nav spējīgs izpildīt savas saistības un nodrošināt iztikas minimumu saviem apgādājamajiem. Citiem vārdiem sakot: ja valsts ar dekrētiem cilvēkiem atņem iespēju godīgi nopelnīt, tad tai ir jāuzņemas saistības šos cilvēkus apgādāt. Nav labuma cilvēka teorētiskai izglābšanai no vīrusa, ja tas viņu nolemj bojāejai no bada vai sala. Un iepriekš teiktais nav sakāpinātas emocijas, bet skarba realitāte, apzinoties kopējo cilvēku skaitu, kuriem ārkārtas stāvokļa diktētie ierobežojumi pilnībā atņēmuši eksistences līdzekļus vai tos apgriezuši tādā apmērā, ka cilvēks nav spējīgs pildīt savas saistības, veikt neatliekamos maksājumus. Šāds stāvoklis rada bezcerības sajūtu, pamatotu nedrošību par nākotni, un neuzticības pilnu attieksmi pret savu valsti un tās valdītāju lēmumiem.

Ko es šajā situācijā sagaidītu no valsts, vai pareizāk sakot, kāda ir manis piedāvātā politika vismaz pamatvilcienos?

1)     Pilnīga ierobežojumiem pakļauto pilsoņu un uzņēmumu (arī mājražotāju, kuru ienākumi atkarīgi no tirgiem) apzināšana un uzskaite vienotā datubāzē.

2)      Valsts un pašvaldības rīcībā esošu instrumentu izmantošana, lai sniegtu šiem cilvēkiem atbalstu. Ja valsts rokās ir instrumenti, tad tie jāizmanto tās pilsoņu labā. Konkrēti- ierobežojumu skartajām mājsaimniecībām un uzņēmumiem uz ārkārtas stāvokļa bez maksas nodrošināma elektroenerģija un apkure, atjaunojot maksas pakalpojumu pēc ārkārtas stāvokļa izbeigšanās.

3)      Ultimāts komercbankām. Apturēt kredītu atmaksas un kredītprocentu maksājumu iekasēšanu no uzņēmumiem un privātpersonām, kas ārkārtas stāvokļa radīto ekonomiskās aktivitātes ierobežojumu dēļ zaudējušas darbu vai apturējuši darbību. Uzskatu, ka valstij, kas gadiem ļāvušas komercbankām gūt ievērojamu peļņu, ir morālas tiesības tām tagad to pieprasīt.

4)       Līdzīgi kā komercbankām, prasība apturēt parāda pamatsummas un procentu piedzīšanu no ierobežojumu skartajiem pilsoņiem, vēršama arī pret nebanku aizdevējiem, kā arī parādu piedziņas uzņēmumiem un zvērinātajiem tiesu izpildītājiem (ZTI).

5)       Personām, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar pretendēt uz bezdarbnieka statusu un pabalstu, neatkarīgi no nodokļu samaksas vēstures, piešķirams ikmēneša pabalsts 200 eiro apmērā (uz mājsaimniecību).

6)     Solidāras uzvedības piemērs no valsts pārvaldes. Lielo valsts un pašvaldības algu samazinājums pēc progresivitātes principa uz krīzes laiku. Algām, kas pārsniedz 1500 eiro, samazinājums- 10% apmērā, virs 2000 eiro-20 %, virs 3000 eiro- samazinājums 30% apmērā, un pēc līdzīgas sistēmas samazinājumu % kāpināms.

 Jebkura krīze, arī šī pandēmijas izraisītā, bez visa sliktā, ir arī uzskatāma par iespēju mācīties meklēt un atrast resursus, tos taisnīgi un godprātīgi izmantot sabiedrības vispārējam labumam. To apgūstot, būsim daudz labāk sagatavoti līdzīgiem izaicinājumiem arī nākotnē.

Viktors Birze

NS "Taisnīgums" priekšsēdētājs

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru