Valdošās
koalīcijas augstprātība, cinisms un pilnīga nerēķināšanās ar sabiedrības
viedokli un interesēm ir sasniegusi vienu no augstākajiem līmeņiem atjaunotās
Latvijas neatkarības vēsturē. Spilgti to raksturo bezkaunīgā atkāpšanās no
priekšvēlēšanu solījumiem. Tostarp:
- solītā un
likumā noteiktā finansējuma nepiešķiršana medicīnas nozarei. Īpaši akcentējams
nožēlojamais vidējā un zemākā līmeņa medicīnas darbinieku atalgojums;
- joprojām
neatceltā, dažu ietekmīgu politbiznesmeņu interesēs savulaik ieviestā
energoresursu obligātā iepirkuma komponente (OIK), kas tukšo iedzīvotāju makus
un kropļo ekonomiku, traucējot tās normālu izaugsmi;
Ne mazāku
sašutumu raisa, valdošajām partijām augstprātīgi ignorējot Latvijas laukos
dzīvojošo cilvēku viedokli, koalīcijas virzītā administratīvi teritoriālās
reformas versija, kuras rezultātā sagaidāma vēl lielāka lauku novadu
iztukšošanās, iedzīvotāju pārcelšanās uz pilsētām, mazo un vidējo zemnieku
saimniecību iznīkšana un no šiem faktoriem izrietošā Latvijas reģionu
attīstības nevienmērība, valsts demogrāfiskās un ekonomiskās pašpietiekamības
tālāka mazināšanās...
Koalīcijas
partiju nekaunības kroņa numurs ir vēlme seškārtīgi palielināt valsts
finansējumu politiskajām partijām, to piešķirot jau šajā Saeimā iekļuvušajiem
grupējumiem.
Objektīvi
vērtējot, šīs izdarības nav nekas ārkārtējs. Ar likumdevēju ziņu, mūsu valsts
atkal un atkal ir tikusi nežēlīgi izlaupīta, ekonomika novesta pilnīgā atkarībā
no ārvalstīm, tā vietā, lai visur un vienmēr vadītos pēc Latvijas un latviešu
interesēm, mūsu dienaskārtību ir noteikuši dažādi globālie veidojumi un
starptautiskais kapitāls, valsts ārējais parāds joprojām ir augošs, valstij
vairs nav neviena sava banka, latviskie lauku reģioni paliek aizvien tukšāki,
liela daļa Latvijas zemes pārdota ārzemniekiem, bet Rīgā vairojas svešu imigrantu,
viltus studentu un nodarbināto skaits. Par to var prasīt atbildību no valsts
politiskās elites 25 gadu garumā. Taču
apstākļi ir sakrituši, ka tieši tagad daudzu cilvēku pacietības mērs ir pilns.
