ceturtdiena, 2019. gada 30. maijs

Latvija nav tikai pilsētas jeb par administratīvi teritoriālo reformu visas Latvijas interesēs


Nevaru teikt, ka labs un pārdomāts ir esošais Latvijas teritoriālā sadalījuma un pārvaldes modelis. Nav labs. Pārmaiņas ir vajadzīgas, tas arī ir skaidrs. VARAM piedāvātais Latvijas administratīvi teritoriālais sadalījums 35 pašvaldībās nebūt nav slikts, un ja pavērtē, kā tas izskatītos Latvijas pašvaldības kartē, ar nelielām iebildēm, to var uzskatīt par loģisku un veiksmīgu. Taču reforma jau nesastāv tikai no glītas kartes, bet detalizēta varas, tiesību un funkciju sadalījuma, kas vistiešākajā veidā ietekmēs iedzīvotāju ikdienu jebkurā jaunā novada nostūrī. Par to arī trauksme un bažas, ka problēmas, ar kurām saskaramies esošajā modelī, ne tikai netiks novērstas, bet tiks vēl vairāk padziļinātas.

Nevienlīdzīga pārstāvība
Lielākais trūkums esošajā modelī, sevišķi lielākajos novados, jau šobrīd ir nevienlīdzīga pagastu pārstāvība, kas nereti līdzi nes arī nevienlīdzīgu attieksmi no pašvaldības puses, un līdz ar to arī nevienlīdzīgu un nesamērīgu novada attīstību. Ir favorīti un ir apdalītie. Favorīti ir tagadējie novadu centri, ģeogrāfiski izdevīgāk novietotie pagasti ar lielāko iedzīvotāju skaitu. Pēc paredzētās reformas, tie, kas jau ir apdalīti, tiks nostādīti vēl bezpalīdzīgākā situācijā, un apdalīto loma draud arī lielākajai daļai tagadējo novadu centru.
Kā un kāpēc? Pirmkārt jau tagad neeksistē reāla pagasta, kā valsts teritoriālās uzbūves pamatvienības, pašpārvalde. Šo seno institūciju, kas šādā vai citādā formā gandrīz nepārtraukti pastāvējusi jau kopš 19.gadsimta zemnieku brīvlaišanas, likvidēja 2009.gadā. Brīvprātīgi vai piespiedu kārtā (kā nu kur) līdzšinējos pagastus un mazpilsētas apvienoja novados. Lielākajam un attīstītākajam pagastam (vai mazpilsētai) tika deleģēta novada centra funkcija. Iedzīvotāji savu vietvaru varēja ievēlēt ne vairs pagasta, bet jau lielāka novada ietvaros.


Kādas bija šo pārmaiņu sekas? Atļaušos teikt- klaji nelabvēlīgas mazākajiem un novada perifērijā atrodošajiem pagastiem. Var gari un plaši diskutēt, kāpēc un kādu vēsturisku apstākļu dēļ šie pagasti ir mazāki un vājāki. Stāstu un situāciju ir daudz  un tās ir dažādas, izplatītākais variants būs atrašanās vieta, kas stāv nost no lielajām maģistrālēm. Tomēr tur joprojām dzīvo cilvēki, kas ir izvēlējušies palikt savās senču mājās un veidot savu dzīvi tur. Novadu izveidošana un pašpārvaldes tiesību atņemšana, šo vietu nonīkšanu tikai pasteidzina. Jau tagad daudzviet pavisam nelielie resursi tiek izmantoti primāri rūpējoties par novadu centriņiem un jaudīgākajām teritorijām. Pārējiem nav iespēju pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses. Un tas ir pavisam vienkāršu iemeslu dēļ- pašvaldību ievēl visi kopīgi, un ir tikai loģiski, ka deputātus ievēl vairākums , un tie parasti ir cilvēki no vietām, kur ir koncentrējies lielākais cilvēku skaits jeb novadu centri. Savējie vēl par savējiem, kuri pēc tam primāri rūpējas par savējiem un savu tuvāko apkārtni. Jau tagad ir gana daudz pagastu, kuriem nav savu pārstāvju pat esošo, relatīvi nelielo novadu vietvarā. Viņiem tiek iecelts (un nevis pašu izraudzīts un ievēlēts!) pagasta pārvaldes vadītājs jeb vienkāršs lietvedis bez jebkādas ietekmes un sava pagasta interešu pārstāvības tiesībām, bez iespējām ietekmēt kopējos novada lēmumus. Un, ja pagasts tiek atstāts savā vaļā nonīkšanai, ja novada ietvaros tiek pieņemti lēmumi, kas negatīvi ietekmē konkrētā pagasta iedzīvotājus, iedzīvotājam nav pie kā vērsties ar pretenzijām, jo viņu pārvaldes vadītājs nav pašu vēlēts, kam jādomā par vietējo cilvēku interesēm kaut vai tādēļ, lai tiktu pārvēlēts, bet tikai no centra norīkota administratīva amatpersona.
Kādēļ par šo rakstu? Tādēļ, ka nepārdomāti īstenojot jauno administratīvi teritoriālo reformu, līdzīgs stāsts nebūs vairs par atsevišķiem „Dieva aizmirstajiem nostūriem”, bet lielāko daļu Latvijas lauku teritoriju, ieskaitot mazo novadu centrus, kas laikam ritot nonāks tāda pat izolētībā un aizmirstībā.
Vai tiešām kāds tic, ka lielajā Liepājas novadā kāds izrādīs kaut mazāko interesi par Rucavu vai Vaiņodi, nemaz nerunājot par Bārtu vai Duniku? Jeb Cēsu novadā kāds pārstāvēs Vecpiebalgu, un, kur nu vēl Dzērbeni vai Skujeni!?
Novada domi ievēlēs liepājnieki un cēsinieki, skatoties no savas perspektīvas, un vadoties no savām interesēm. Uz vietas iecels iedzīvotāju priekšā neatbildīgus pārvaldniekus. Novada budžetu dalīs pilsētas, lauku teritorijas zaudēs tiešo iespēju risināt jautājumus ar Rīgu, un nepastarpināti piesaistīt valsts budžeta līdzekļus savām vajadzībām, aizstāvēt savas vēl atlikušās skolas, bērnudārzus, bibliotēkas… Jau tā novārtā atstātajiem un nīkuļojošajiem Latvijas laukiem tas būs kārtējais trieciens.
Reforma nav noslēgusies, vēl ir laiks diskusijai un saprātīgiem risinājumiem visu iedzīvotāju interesēs, lai nebūtu jārunā par kārtējo administratīvo neveiksmi vai pat katastrofu. Aicinu diskutēt par tādu novadu pārvaldes modeli, kas PĒC BŪTĪBAS  iespējami lielākā mērā pārstāv visus novadu iedzīvotājus un visas teritoriālās vienības. Izsaku sekojošus ierosinājumus:

1)Izmaiņas pašvaldību vēlēšanu likumā. To būtība ir, ka novada domes deputāti tiek ievēlēti nevis pēc kopējiem partiju sarakstiem vienā vēlēšanu apgabalā, bet pēc teritoriālā principa, sadalot novadu vienmandāta vēlēšanu apgabalos. Kritērijs vēlēšanu apgabalam varētu būt pagasts vai izteikti mazapdzīvotu pagastu gadījumā, divu pagastu apvienošana vienā vēlēšanu apgabalā. Izteikti biezi apdzīvotie pagasti un novada pilsētas var tikt sadalīti vairākos vienmandāta apgabalos. Šāds modelis ļautu iespējami vienmērīgi un līdzvērtīgi vietvarā pārstāvēt visu novadu un visu tā robežās dzīvojošo pilsoņu intereses, neļaujot varu uzurpēt centram.

2)Pagastu autonomija ar iedzīvotāju vēlētu, nevis ieceltu vadītāju (vienmandāta apgabalā -pagastā ievēlētais novada domes deputāts vienlaicīgi pilda arī pagasta pārvaldes vadītāja funkcijas), kas ir atbildīgs nevis novada centra, bet savu vēlētāju priekšā. Pagasts iegūst tiesības uz tiešu savas administratīvās vienības interešu pārstāvību valsts budžeta iestādēs, tiesu institūcijās, tāpat arī nepastarpinātas tiesības autonomi piesaistīt savai attīstībai nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem un Eiropas Savienības fondiem.

3) Līdzšinējo republikas pilsētu (vai vismaz to, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 000) saglabāšana kā atsevišķas administratīvi teritoriālas vienības r savām pašvaldībām. Šo, Latvijas mērogiem- lielpilsētu, apvienošana ar plašākām lauku teritorijām, nekalpos ne pilētu, ne lauku iedzīvotāju interesēm. Tās ir krasi atšķirīgas intereses, atšķirīgi saimnieciskie modeļi, sociālā struktūra, vajadzības un līdz ar to arī risināmie jautājumi un uzdevumi. Neuzskatu, ka pilsētu pārvaldes modelis ir identisks tam, kas der lauku teritorijām, un otrādi. Domāju, ka lielpilsētas un lauku teritorijas vadītāja rūpju loks ir atšķirīgs, tāpat arī skatījums uz lietām, un tas nepārklājas. Kas labs vienam, nebūt nav tik pat labs citam. Un pie šādas pretdabiskas apvienošanas jau tagad ir skaidri paredzams zaudētājs- lauku teritorijā dzīvojošais.
Šos jautājumus aicinu izvērtēt, izdiskutēt, lai nonāktu pie labākā risinājuma visu novadu un visas valsts interesēs, atgādinot, ka Latvija nav tikai Rīga, Pierīga un dažas izredzētas pilsētas.

Viktors Birze,
partijas Nacionālā Savienība „Taisnīgums”
valdes priekšsēdētājs


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru