Nevaru teikt, ka labs un pārdomāts ir esošais Latvijas
teritoriālā sadalījuma un pārvaldes modelis. Nav labs. Pārmaiņas ir vajadzīgas,
tas arī ir skaidrs. VARAM piedāvātais Latvijas administratīvi teritoriālais
sadalījums 35 pašvaldībās nebūt nav slikts, un ja pavērtē, kā tas izskatītos
Latvijas pašvaldības kartē, ar nelielām iebildēm, to var uzskatīt par loģisku
un veiksmīgu. Taču reforma jau nesastāv tikai no glītas kartes, bet detalizēta
varas, tiesību un funkciju sadalījuma, kas vistiešākajā veidā ietekmēs
iedzīvotāju ikdienu jebkurā jaunā novada nostūrī. Par to arī trauksme un bažas,
ka problēmas, ar kurām saskaramies esošajā modelī, ne tikai netiks novērstas,
bet tiks vēl vairāk padziļinātas.
Nevienlīdzīga
pārstāvība
Lielākais trūkums esošajā modelī, sevišķi lielākajos
novados, jau šobrīd ir nevienlīdzīga pagastu pārstāvība, kas nereti līdzi nes
arī nevienlīdzīgu attieksmi no pašvaldības puses, un līdz ar to arī nevienlīdzīgu
un nesamērīgu novada attīstību. Ir favorīti un ir apdalītie. Favorīti ir tagadējie
novadu centri, ģeogrāfiski izdevīgāk novietotie pagasti ar lielāko iedzīvotāju
skaitu. Pēc paredzētās reformas, tie, kas jau ir apdalīti, tiks nostādīti vēl
bezpalīdzīgākā situācijā, un apdalīto loma draud arī lielākajai daļai tagadējo
novadu centru.
Kā un kāpēc? Pirmkārt jau tagad neeksistē reāla pagasta, kā
valsts teritoriālās uzbūves pamatvienības, pašpārvalde. Šo seno institūciju,
kas šādā vai citādā formā gandrīz nepārtraukti pastāvējusi jau kopš 19.gadsimta
zemnieku brīvlaišanas, likvidēja 2009.gadā. Brīvprātīgi vai piespiedu kārtā (kā
nu kur) līdzšinējos pagastus un mazpilsētas apvienoja novados. Lielākajam un
attīstītākajam pagastam (vai mazpilsētai) tika deleģēta novada centra funkcija.
Iedzīvotāji savu vietvaru varēja ievēlēt ne vairs pagasta, bet jau lielāka
novada ietvaros.
Kādas bija šo pārmaiņu sekas? Atļaušos teikt- klaji
nelabvēlīgas mazākajiem un novada perifērijā atrodošajiem pagastiem. Var gari
un plaši diskutēt, kāpēc un kādu vēsturisku apstākļu dēļ šie pagasti ir mazāki
un vājāki. Stāstu un situāciju ir daudz
un tās ir dažādas, izplatītākais variants būs atrašanās vieta, kas stāv
nost no lielajām maģistrālēm. Tomēr tur joprojām dzīvo cilvēki, kas ir
izvēlējušies palikt savās senču mājās un veidot savu dzīvi tur. Novadu
izveidošana un pašpārvaldes tiesību atņemšana, šo vietu nonīkšanu tikai
pasteidzina. Jau tagad daudzviet pavisam nelielie resursi tiek izmantoti
primāri rūpējoties par novadu centriņiem un jaudīgākajām teritorijām. Pārējiem
nav iespēju pilnvērtīgi aizstāvēt savas intereses. Un tas ir pavisam vienkāršu
iemeslu dēļ- pašvaldību ievēl visi kopīgi, un ir tikai loģiski, ka deputātus
ievēl vairākums , un tie parasti ir cilvēki no vietām, kur ir koncentrējies lielākais
cilvēku skaits jeb novadu centri. Savējie vēl par savējiem, kuri pēc tam
primāri rūpējas par savējiem un savu tuvāko apkārtni. Jau tagad ir gana daudz
pagastu, kuriem nav savu pārstāvju pat esošo, relatīvi nelielo novadu vietvarā.
Viņiem tiek iecelts (un nevis pašu izraudzīts un ievēlēts!) pagasta pārvaldes
vadītājs jeb vienkāršs lietvedis bez jebkādas ietekmes un sava pagasta interešu
pārstāvības tiesībām, bez iespējām ietekmēt kopējos novada lēmumus. Un, ja
pagasts tiek atstāts savā vaļā nonīkšanai, ja novada ietvaros tiek pieņemti
lēmumi, kas negatīvi ietekmē konkrētā pagasta iedzīvotājus, iedzīvotājam nav
pie kā vērsties ar pretenzijām, jo viņu pārvaldes vadītājs nav pašu vēlēts, kam
jādomā par vietējo cilvēku interesēm kaut vai tādēļ, lai tiktu pārvēlēts, bet
tikai no centra norīkota administratīva amatpersona.
Kādēļ par šo rakstu? Tādēļ, ka nepārdomāti īstenojot jauno
administratīvi teritoriālo reformu, līdzīgs stāsts nebūs vairs par atsevišķiem „Dieva
aizmirstajiem nostūriem”, bet lielāko daļu Latvijas lauku teritoriju, ieskaitot
mazo novadu centrus, kas laikam ritot nonāks tāda pat izolētībā un aizmirstībā.
Vai tiešām kāds tic, ka lielajā Liepājas novadā kāds izrādīs
kaut mazāko interesi par Rucavu vai Vaiņodi, nemaz nerunājot par Bārtu vai
Duniku? Jeb Cēsu novadā kāds pārstāvēs Vecpiebalgu, un, kur nu vēl Dzērbeni vai
Skujeni!?
Novada domi ievēlēs liepājnieki un cēsinieki, skatoties no
savas perspektīvas, un vadoties no savām interesēm. Uz vietas iecels
iedzīvotāju priekšā neatbildīgus pārvaldniekus. Novada budžetu dalīs pilsētas, lauku
teritorijas zaudēs tiešo iespēju risināt jautājumus ar Rīgu, un nepastarpināti piesaistīt
valsts budžeta līdzekļus savām vajadzībām, aizstāvēt savas vēl atlikušās
skolas, bērnudārzus, bibliotēkas… Jau tā novārtā atstātajiem un nīkuļojošajiem
Latvijas laukiem tas būs kārtējais trieciens.
Reforma nav noslēgusies, vēl ir laiks diskusijai un
saprātīgiem risinājumiem visu iedzīvotāju interesēs, lai nebūtu jārunā par
kārtējo administratīvo neveiksmi vai pat katastrofu. Aicinu diskutēt par tādu
novadu pārvaldes modeli, kas PĒC BŪTĪBAS
iespējami lielākā mērā pārstāv visus novadu iedzīvotājus un visas
teritoriālās vienības. Izsaku sekojošus ierosinājumus:
1)Izmaiņas pašvaldību vēlēšanu likumā. To būtība ir, ka
novada domes deputāti tiek ievēlēti nevis pēc kopējiem partiju sarakstiem vienā
vēlēšanu apgabalā, bet pēc teritoriālā principa, sadalot novadu vienmandāta
vēlēšanu apgabalos. Kritērijs vēlēšanu apgabalam varētu būt pagasts vai
izteikti mazapdzīvotu pagastu gadījumā, divu pagastu apvienošana vienā vēlēšanu
apgabalā. Izteikti biezi apdzīvotie pagasti un novada pilsētas var tikt
sadalīti vairākos vienmandāta apgabalos. Šāds modelis ļautu iespējami
vienmērīgi un līdzvērtīgi vietvarā pārstāvēt visu novadu un visu tā robežās
dzīvojošo pilsoņu intereses, neļaujot varu uzurpēt centram.
2)Pagastu autonomija ar iedzīvotāju vēlētu, nevis ieceltu
vadītāju (vienmandāta apgabalā -pagastā ievēlētais novada domes deputāts
vienlaicīgi pilda arī pagasta pārvaldes vadītāja funkcijas), kas ir atbildīgs
nevis novada centra, bet savu vēlētāju priekšā. Pagasts iegūst tiesības uz
tiešu savas administratīvās vienības interešu pārstāvību valsts budžeta
iestādēs, tiesu institūcijās, tāpat arī nepastarpinātas tiesības autonomi
piesaistīt savai attīstībai nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta
līdzekļiem un Eiropas Savienības fondiem.
3) Līdzšinējo republikas pilsētu (vai vismaz to, kuru
iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 000) saglabāšana kā atsevišķas administratīvi
teritoriālas vienības r savām pašvaldībām. Šo, Latvijas mērogiem- lielpilsētu,
apvienošana ar plašākām lauku teritorijām, nekalpos ne pilētu, ne lauku
iedzīvotāju interesēm. Tās ir krasi atšķirīgas intereses, atšķirīgi
saimnieciskie modeļi, sociālā struktūra, vajadzības un līdz ar to arī risināmie
jautājumi un uzdevumi. Neuzskatu, ka pilsētu pārvaldes modelis ir identisks
tam, kas der lauku teritorijām, un otrādi. Domāju, ka lielpilsētas un lauku
teritorijas vadītāja rūpju loks ir atšķirīgs, tāpat arī skatījums uz lietām, un
tas nepārklājas. Kas labs vienam, nebūt nav tik pat labs citam. Un pie šādas
pretdabiskas apvienošanas jau tagad ir skaidri paredzams zaudētājs- lauku
teritorijā dzīvojošais.
Šos jautājumus aicinu izvērtēt, izdiskutēt, lai nonāktu pie
labākā risinājuma visu novadu un visas valsts interesēs, atgādinot, ka Latvija
nav tikai Rīga, Pierīga un dažas izredzētas pilsētas.
Viktors Birze,
partijas Nacionālā Savienība „Taisnīgums”
valdes priekšsēdētājs
Nav komentāru:
Komentāra publicēšana