Mainīt sistēmu nevis dekorācijas

Vēlēšanas noslēgušās. Jaunajā parlamenta sastāvā redzēsim jaunas partejiskas izkārtnes, un jaunas sejas. Daudzu gaidīto politisko pārmaiņu nebūs. Politiskais dīķis paliks tieši tik pat duļķains, politiskā dienaskārtība nemainīsies, tāpat kā valsts attīstības (daži teiktu pagrimuma) kurss, un arī parasto cilvēku dzīve.

To, kuri balsoja par pārmaiņām KPV (Kam pieder valsts) un JKP (Jaunā konservatīvā partija) iesaiņojumā, eiforija beigsies ļoti drīz, prognozēju ne vēlāk kā pēc pusgada. Visticamāk tomēr jau krietni ātrāk.

Vai jau tagad, sarunās par jaunās valdības koalīciju nav uzskatāmi redzams ar kādu apbrīnojamu vieglumu visskaļākie pārmaiņu solītāji atkāpjas no saviem „stingrajiem uzstādījumiem” un „nesamierināmajiem principiem”, lai mafiozā stilā dalītu amatus un ietekmes sfēras ar tiem, kurus vēl pirms dažām nedēļām zākāja pēdējiem vārdiem, un kurus savu piekritēju pulkiem uzdeva par galvenajiem valstisko nelaimju vaininiekiem? Vai politiskās vides samaitātības līmeni uzskatāmi nedemonstrē  „nacionāli konservatīvo” (NA) un „sociāli liberālo” (A/PAR) politiskās nišas aizņēmušo partiju kopīgās valodas atrašana un vieglā sadarbība, lai gan, ja ņemtu viņu saukļus par pilnu, pēc godaprāta un loģikas šāda sadarbība būtu izslēgta? Vai tik pat labi melus, viltu un morālo relatīvismu neparāda galveno „cīnītāju pret korupciju” kopdarbība ar tiem, kuriem paši nupat vēl bija izvirzījuši visnopietnākās apsūdzības koruptīvās, krimināli sodāmās darbībās?

Retorisks jautājums: Vai vēlētāji vispār iepazinās ar partiju politiskā piedāvājuma saturu? Domājams, ka nē. Balsoja par politiķu ierakstiem sociālajos tīklos, par spārnotām frāzēm TV tiešraidē, par PR veidotāju radītiem mītiem, par miglainiem un vienkāršotiem tēliem un lozungiem. Par „tiesiskumu”, „mēs nepieļausim, ka kremlini nonāk valdībā”, „latvisku Latviju”, „ministru skaita samazināšanu”, pat par tik absolūtu fantomu kā „koalīcijas padomes likvidēšana” (it kā formālo koalīcijas padomi nevarētu aizstāt ar neformālu partiju bosu tikšanos un lietu sarunāšanu piemēram kādā kafejnīcā?!). Apgalvošu: ka balsots tika nevis par idejām, valsts attīstības vīziju, programmu, bet pret vecajām apnikušajām sejām, par šo aptaukojušos un sagurušo seju nomaiņu ar citām- svaigākām, interesantākām.

Nevar gaidīt, lai ikdienā no politikas tālu stāvošais vēlētājs lasītu partiju programmas, kur nu vēl tās analizētu. Taču, ja viņš to tomēr būtu darījis, tad redzētu, ka tā saukto latvisko partiju (tā pieņemts saukt tos politiskos grupējumus, kas klaji neorientējas uz sveštautiešiem un Krievijas interešu pārstāvību) politiskais piedāvājums bija aptuveni līdzīgs, un nesolīja reālas pārmaiņas.  Atmetot kosmētiskas detaļas, secinām, ka faktiski balsojums ir par  nedaudz koriģētu, bet šo pašu politiku, kas velkas jau vairāk kā divus gadu desmitus- bezierunu uzticību Briseles diktātiem, atteikšanās pat no tā neatkarības apjoma, kas ir iespējams, ekonomisko atkarību no nelatviešu bankām un ārvalstu kapitāla, lēnu, bet neapturamu tautas degradāciju, vērtību un tikumu noārdīšanu „cilvēktiesību” vārdā (atšķirība partiju pozīcijās vien tāda, ka vieni t.s. „nacionālkonservatīvie” ir par esošās situācijas iekonservēšanu, citi, „liberāļi”-par vēl straujāku „progresu” jeb degradāciju). Tika balsots par politiku, kas vērsta uz Latvijas lauku iztukšošanos, sociālo noslāņošanos un nedrošību, ierēdņu visatļautību, shēmošanu un valsts naudas nekontrolētu izšķiešanu.

Neatkarīgi no tā, kas vadīs valdību, kā partijas notirgosies par ministru vietām, amatiem un ietekmes sfērām, jau šobrīd pavisam droši var prognozēt, ka līdz nākamajām vēlēšanām atkal būs nobriedusi situācija, kad uzticību būs zaudējuši arī kopā ar veco eliti saplūdušie šo vēlēšanu elki, tiks gaidīti jauni valsts glābēji un pārmaiņu solītāji. Visticamāk notiks jaunas pārgrupēšanās, un ar veco sistēmu slēptām vai neslēptām saitēm saistīti darboņi mēģinās uzdot sevi par jaunajiem glābējiem un pārmaiņu nesējiem. Tiks gatavoti jauni grābekļi, uz kuriem uzkāpt vēlētājiem.  Cik efektīvi tie būs, tas atkarīgs no mūsu pašu veselā saprāta.

Ir cits ceļš. Lēnāks, akmeņaināks, kas  nenesīs ne eiforisku triumfu uz nākamajām vēlēšanām, ne „pagodinošu” iespēju sēdēt pie apspriežu galdiem ar šodienas varenajiem, lai kopā ar viņiem tirgotos par amatiem. Tā ir stipra organizācija, kuras mērķis ir nevis dabūt savu daļu pīrāga, bet pamatos mainīt sistēmu. Un to var izdarīt tikai radot alternatīvas sistēmas konceptu, mainot sabiedrības domāšanas veidu, izpratni par valsti, tās jēgu un uzbūvi.

Pamatlietas: Latviešu tautas ilgtermiņa pastāvēšanas intereses nav savienojamas ar liberālo demokrātiju, globalizēto transnacionālo kapitālismu, Eiropas Savienību tās pašreizējā veidolā. Ja neesam gatavi no šā visa atteikties, nekas nevar mainīties.

Nacionālisms ir nevis urāpatriotiskas stājas demonstrēšana atsevišķos jautājumos, bet valsts ideoloģija, kas visus jautājumus skata caur prizmu: vai tas ir izdevīgi vai neizdevīgi latviešu tautai. Vai tas veicina latviešu pozīciju nostiprināšanos un tautas izaugsmi ilgtermiņā. Savu etnisko, valodas,imigrācijas, pilsonības, kultūras un izglītības politiku mēs realizējam paši, nepieļaujot nekādu iejaukšanos no ārpuses. Latvija ir nevis teritorija priekš visiem, bet tieši latviešu tautas mājas.

Neatkarība. Lai realizētu savu nacionālo, sociālo un ekonomisko politiku, ir nepieciešama neatkarība. Absolūta neatkarība nav iespējama nevienai valstij, pat visvarenākajai lielvarai, jo arī tai ir jārēķinās ar citu valstu un valstu bloku interesēm. Bet ir neatkarības maksimums, kas ir iespējams. Latvija šobrīd neizmanto sev iespējamo neatkarības maksimumu.  Saprātīga savas neatkarības atjaunošana iespējamajās robežās, kas pirmkārt nozīmē pakāpenisku saišu saraušanu ar Eiropas Savienību. To būtu grūti izdarīt vienā rāvienā, pareizais ceļš ir pakāpeniska, neizbēgama konfrontācija, realizējot neatkarīgu iekšpolitisko kursu, neatkarīgi no Briseles uzstādījumiem. Cieša sadarbība ar Višegradas valstīm, jo īpaši Poliju, Baltijas-Melnās jūras valstu savienības jeb Intermarium ģeopolitiskās alianses izveides veicināšana.

Sociāla valsts. Kas akli neseko neoliberālo „ekspertu” mantrām  par brīvo tirgu, bet pirmā vietā liek savus cilvēkus, savas valsts ekonomiskās intereses. Lēmumi tiek pieņemti  par mērauklu ņemot vietējo cilvēku vajadzības, nevis Pasaules Bankas, Pasaules tirdzniecības organizācijas vai Briseles struktūru intereses. Ražošanas prioritāte pār spekulatīvām uzņēmējdarbības formām. Valsts un pašvaldību neierobežotas tiesības iesaistīties uzņēmējdarbībā, lai attīstītu ekonomiski depresīvos reģionus. Ārvalstu banku kapitāla varas likvidēšana, radot valstij piederošu banku, kas ne vien rada konkurenci tirgū, bet monopolizē  visu valsts un pašvaldību budžeta iestāžu darījumu apkalpošanu. Likumdošanas bāze, kas veicina krājaizdevu sabiedrību attīstību, un ļauj tām veikt visas komercbanku funkcijas. Pieejama medicīna visiem.

Latvijas lauku atdzimšana. Atsacīšanās no līdzšinējās agrārpolitikas, kas veicinājusi plantāciju tipa lielsaimniecību izaugsmi uz mazo un vidējo saimniecību iznīkšanas rēķina, līdz ar to radot lauku iztukšošanos. Valsts vienmērīga apdzīvotība, iedzīvotāju skaita saglabāšana un pieaugums ārpus Rīgas reģiona un lielpilsētām. Lauku teritorijas prioritāras investīcijām un infrastruktūras attīstības projektiem. Valsts atbalsts nelielo saimniecību kooperācijai, Reģionāli tehnikas parki. Valsts finansiāli atbalsta tikai mazās un vidējās zemnieku saimniecības. Tiek finansiāli atbalstīta ģimeņu pārcelšanās no pilsētām uz lauku teritorijām.

Savas vērtības. Lai atgūtu savu valsti un spētu tās dzīvi organizēt ilgtspējīgi, vadoties pēc taisnīguma un vispārīgā labuma principiem, ir jāizaug paaudzei, kurā ir pietiekami daudz un pietiekami pilsoniski aktīvu, latvisku, nacionālu ideālistu. Lai varētu runāt par šādas paaudzes izaudzināšanu, vispirms jāatzīst, ka modernās Rietumu vērtības jeb antivērtības, ar dažādu ārvalstu ietekmes struktūru starpniecību strauji pārņem Latvijas akadēmisko vidi, radošo inteliģenci, izglītības sistēmu, masu medijus, degradē mūsu jaunatni, novājina latviešu tautu, grauj vispārējo morāli, ģimeniskās vērtības, un Latvijas jau tā trauslo valstiskumu. Svešu antivērtību ievazāšana ir traucēklis, kam jātiek novērstam. Medijiem, vispirms tieši sabiedriskajiem, jātiek atbrīvotiem no tautas apziņas indētājiem, augstskolās nav jāpacieš tie, kas degradē jaunatni, sējot nacionālu nihilismu, nevalstiskās organizācijas un ārvalstu fondi, kas nodarbojas ar ideoloģiskām diversijām, likvidējami. Valsts nefinansē degradējošu un antilatvisku „kultūru”. Izglītības saturs veidojams atbilstoši nacionālas valsts vīzijai. Tāpat valsts kultūras un mediju politika. Kādēļ šādi soļi? Tāpēc, ka neviens mēģinājums sakārtot valsti nevar būt veiksmīgs, ja to torpedēs svešu varu kalpībā esošie. Nevar aizliegt vārda brīvību, bet valstij nav pienākums  dot rokā ieročus tiem, kas šo valsti grauj.

Teiksiet, šāda politika nav atbilstoša liberālajai demokrātijai un Eiropas „vērtībām”? Nav gan. Un, kas par to būs? Sašutušie Briseles birokrāti kratīs pirkstus (poļi un ungāri to jau izbauda), ķengu raksti ārvalstu liberālajā presē, gan jau arī Maskava liekulīgi pievienosies. Ar to jārēķinās. Neviens ārvalstu ietekmes spēks nav ieinteresēts valstī, kas organizē savu dzīvi savu cilvēku interesēs. Viņi ir ieinteresēti manipulējamos režīmos, un maksimālā sava iespaida stiprināšanā. Jo lielākā mērā viņi spēs manipulēt, jo vairāk slavēs, jo neatkarīgāku stāju demonstrēsi, jo vairāk kritizēs. Taču ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, cits valsts sakārtošanas ceļš, kā vien savas neatkarības palielināšana (pakāpeniski-soli pa solim), nav redzams.

Pieņemot šādu vīziju, kas ir jādara, joprojām neatbildēts paliek jautājums: kurš un kā darīs?

To nedarīs neviena sistēmiskā politiskā partija, kas saaugusi ar esošo sistēmu, caurausta ar dažādo ekonomisko grupējumu ietekmes aģentiem, pieradusi pie slepeniem darījumiem, varas sniegtā komforta, politiskās tirgošanās un kompromisiem.

Darīt var cilvēki, kurus neapmierina esošā politika, kas saskata tieši šos pašus apdraudējumus latviešu tautai, kas saprot, ka nevar gaidīt pārmaiņas pašam neiesaistoties šo pārmaiņu veicināšanā. Izveidojot stipru, koordinētu rīcībspējīgu organizāciju, spējīgu darboties dažādos līmeņos pēc vajadzības (kad nepieciešams piedaloties politiskā cīņā kā partijai, citos apstākļos kā sabiedriskai struktūrai, kas spēj organizēt līdzīgi domājošos, apvienot tos vienā dūrē, noteiktās situācijās izdarīt spiedienu uz varu, ģenerēt idejas domnīcās, veicināt sabiedrības izglītošanos nacionālā garā utt.)

Piedāvāju kā platformu izmantot jau pastāvošo Nacionālo Savienību „Taisnīgums”, kas ir reģistrēta kā politiskā partija. Iesaistoties, palielinot tās kapacitāti skaitliski, intelektuāli, organizatoriski un strukturāli.

Redzot šīs pēcvēlēšanu  paģiras, tām sekojošo nožēlojamo tirgu, kas rezultēsies ar neko pozitīvu, un zinot, ka līdz pat tikai teorētiski iespējamām pārmaiņām jāgaida veseli četri gadi, gribu pateikt vienu: vai nu izmantojam šo laiku, lai radītu stipru, nacionālu partiju, vai arī četri gadi paskries nemanot, un pamodīsimies pirms nākamajām vēlēšanām un atkal balsosim par izkurtējušiem „mazākajiem ļaunumiem”, lai tikai kremlini netiktu valdībā, citādi ne uz ko labu necerot vai aiz dusmām pret esošajiem, par absolūti bezidejiskiem pārmaiņu solītājiem, no kuriem labākais ko var gaidīt, ir veco, noriebušos seju aizstāšana ar citām.

Domājiet un rīkojieties.

Viktors Birze