Vēlēšanas noslēgušās. Jaunajā parlamenta sastāvā redzēsim
jaunas partejiskas izkārtnes, un jaunas sejas. Daudzu gaidīto politisko
pārmaiņu nebūs. Politiskais dīķis paliks tieši tik pat duļķains, politiskā
dienaskārtība nemainīsies, tāpat kā valsts attīstības (daži teiktu pagrimuma)
kurss, un arī parasto cilvēku dzīve.
To, kuri balsoja par pārmaiņām KPV (Kam pieder valsts) un
JKP (Jaunā konservatīvā partija) iesaiņojumā, eiforija beigsies ļoti drīz,
prognozēju ne vēlāk kā pēc pusgada. Visticamāk tomēr jau krietni ātrāk.
Vai jau tagad, sarunās par jaunās valdības koalīciju nav
uzskatāmi redzams ar kādu apbrīnojamu vieglumu visskaļākie pārmaiņu solītāji
atkāpjas no saviem „stingrajiem uzstādījumiem” un „nesamierināmajiem principiem”,
lai mafiozā stilā dalītu amatus un ietekmes sfēras ar tiem, kurus vēl pirms
dažām nedēļām zākāja pēdējiem vārdiem, un kurus savu piekritēju pulkiem uzdeva
par galvenajiem valstisko nelaimju vaininiekiem? Vai politiskās vides
samaitātības līmeni uzskatāmi nedemonstrē
„nacionāli konservatīvo” (NA) un „sociāli liberālo” (A/PAR) politiskās
nišas aizņēmušo partiju kopīgās valodas atrašana un vieglā sadarbība, lai gan,
ja ņemtu viņu saukļus par pilnu, pēc godaprāta un loģikas šāda sadarbība būtu
izslēgta? Vai tik pat labi melus, viltu un morālo relatīvismu neparāda galveno
„cīnītāju pret korupciju” kopdarbība ar tiem, kuriem paši nupat vēl bija
izvirzījuši visnopietnākās apsūdzības koruptīvās, krimināli sodāmās darbībās?
Retorisks jautājums: Vai vēlētāji vispār iepazinās ar
partiju politiskā piedāvājuma saturu? Domājams, ka nē. Balsoja par politiķu
ierakstiem sociālajos tīklos, par spārnotām frāzēm TV tiešraidē, par PR
veidotāju radītiem mītiem, par miglainiem un vienkāršotiem tēliem un lozungiem.
Par „tiesiskumu”, „mēs nepieļausim, ka kremlini nonāk valdībā”, „latvisku
Latviju”, „ministru skaita samazināšanu”, pat par tik absolūtu fantomu kā
„koalīcijas padomes likvidēšana” (it kā formālo koalīcijas padomi nevarētu
aizstāt ar neformālu partiju bosu tikšanos un lietu sarunāšanu piemēram kādā
kafejnīcā?!). Apgalvošu: ka balsots tika nevis par idejām, valsts attīstības
vīziju, programmu, bet pret vecajām apnikušajām sejām, par šo aptaukojušos un
sagurušo seju nomaiņu ar citām- svaigākām, interesantākām.
Nevar gaidīt, lai ikdienā no politikas tālu stāvošais
vēlētājs lasītu partiju programmas, kur nu vēl tās analizētu. Taču, ja viņš to
tomēr būtu darījis, tad redzētu, ka tā saukto latvisko partiju (tā pieņemts
saukt tos politiskos grupējumus, kas klaji neorientējas uz sveštautiešiem un
Krievijas interešu pārstāvību) politiskais piedāvājums bija aptuveni līdzīgs,
un nesolīja reālas pārmaiņas. Atmetot
kosmētiskas detaļas, secinām, ka faktiski balsojums ir par nedaudz koriģētu, bet šo pašu politiku, kas
velkas jau vairāk kā divus gadu desmitus- bezierunu uzticību Briseles diktātiem,
atteikšanās pat no tā neatkarības apjoma, kas ir iespējams, ekonomisko atkarību
no nelatviešu bankām un ārvalstu kapitāla, lēnu, bet neapturamu tautas
degradāciju, vērtību un tikumu noārdīšanu „cilvēktiesību” vārdā (atšķirība
partiju pozīcijās vien tāda, ka vieni t.s. „nacionālkonservatīvie” ir par
esošās situācijas iekonservēšanu, citi, „liberāļi”-par vēl straujāku „progresu”
jeb degradāciju). Tika balsots par politiku, kas vērsta uz Latvijas lauku
iztukšošanos, sociālo noslāņošanos un nedrošību, ierēdņu visatļautību,
shēmošanu un valsts naudas nekontrolētu izšķiešanu.
Neatkarīgi no tā, kas vadīs valdību, kā partijas notirgosies
par ministru vietām, amatiem un ietekmes sfērām, jau šobrīd pavisam droši var
prognozēt, ka līdz nākamajām vēlēšanām atkal būs nobriedusi situācija, kad
uzticību būs zaudējuši arī kopā ar veco eliti saplūdušie šo vēlēšanu elki, tiks
gaidīti jauni valsts glābēji un pārmaiņu solītāji. Visticamāk notiks jaunas
pārgrupēšanās, un ar veco sistēmu slēptām vai neslēptām saitēm saistīti darboņi
mēģinās uzdot sevi par jaunajiem glābējiem un pārmaiņu nesējiem. Tiks gatavoti
jauni grābekļi, uz kuriem uzkāpt vēlētājiem. Cik efektīvi tie būs, tas atkarīgs no mūsu
pašu veselā saprāta.
Ir cits ceļš. Lēnāks, akmeņaināks, kas nenesīs ne eiforisku triumfu uz nākamajām
vēlēšanām, ne „pagodinošu” iespēju sēdēt pie apspriežu galdiem ar šodienas
varenajiem, lai kopā ar viņiem tirgotos par amatiem. Tā ir stipra organizācija,
kuras mērķis ir nevis dabūt savu daļu pīrāga, bet pamatos mainīt sistēmu. Un to
var izdarīt tikai radot alternatīvas sistēmas konceptu, mainot sabiedrības
domāšanas veidu, izpratni par valsti, tās jēgu un uzbūvi.
Pamatlietas: Latviešu tautas ilgtermiņa pastāvēšanas
intereses nav savienojamas ar liberālo demokrātiju, globalizēto transnacionālo
kapitālismu, Eiropas Savienību tās pašreizējā veidolā. Ja neesam gatavi no šā
visa atteikties, nekas nevar mainīties.
Nacionālisms ir nevis urāpatriotiskas stājas demonstrēšana
atsevišķos jautājumos, bet valsts ideoloģija, kas visus jautājumus skata caur
prizmu: vai tas ir izdevīgi vai neizdevīgi latviešu tautai. Vai tas veicina
latviešu pozīciju nostiprināšanos un tautas izaugsmi ilgtermiņā. Savu etnisko, valodas,imigrācijas,
pilsonības, kultūras un izglītības politiku mēs realizējam paši, nepieļaujot
nekādu iejaukšanos no ārpuses. Latvija ir nevis teritorija priekš visiem, bet
tieši latviešu tautas mājas.
Neatkarība. Lai realizētu savu nacionālo, sociālo un
ekonomisko politiku, ir nepieciešama neatkarība. Absolūta neatkarība nav
iespējama nevienai valstij, pat visvarenākajai lielvarai, jo arī tai ir
jārēķinās ar citu valstu un valstu bloku interesēm. Bet ir neatkarības
maksimums, kas ir iespējams. Latvija šobrīd neizmanto sev iespējamo neatkarības
maksimumu. Saprātīga savas neatkarības
atjaunošana iespējamajās robežās, kas pirmkārt nozīmē pakāpenisku saišu
saraušanu ar Eiropas Savienību. To būtu grūti izdarīt vienā rāvienā, pareizais
ceļš ir pakāpeniska, neizbēgama konfrontācija, realizējot neatkarīgu
iekšpolitisko kursu, neatkarīgi no Briseles uzstādījumiem. Cieša sadarbība ar
Višegradas valstīm, jo īpaši Poliju, Baltijas-Melnās jūras valstu savienības
jeb Intermarium ģeopolitiskās alianses izveides veicināšana.
Sociāla valsts. Kas akli neseko neoliberālo „ekspertu”
mantrām par brīvo tirgu, bet pirmā vietā
liek savus cilvēkus, savas valsts ekonomiskās intereses. Lēmumi tiek
pieņemti par mērauklu ņemot vietējo
cilvēku vajadzības, nevis Pasaules Bankas, Pasaules tirdzniecības organizācijas
vai Briseles struktūru intereses. Ražošanas prioritāte pār spekulatīvām
uzņēmējdarbības formām. Valsts un pašvaldību neierobežotas tiesības
iesaistīties uzņēmējdarbībā, lai attīstītu ekonomiski depresīvos reģionus. Ārvalstu
banku kapitāla varas likvidēšana, radot valstij piederošu banku, kas ne vien
rada konkurenci tirgū, bet monopolizē visu valsts un pašvaldību budžeta iestāžu
darījumu apkalpošanu. Likumdošanas bāze, kas veicina krājaizdevu sabiedrību
attīstību, un ļauj tām veikt visas komercbanku funkcijas. Pieejama medicīna
visiem.
Latvijas lauku atdzimšana. Atsacīšanās no līdzšinējās
agrārpolitikas, kas veicinājusi plantāciju tipa lielsaimniecību izaugsmi uz
mazo un vidējo saimniecību iznīkšanas rēķina, līdz ar to radot lauku
iztukšošanos. Valsts vienmērīga apdzīvotība, iedzīvotāju skaita saglabāšana un
pieaugums ārpus Rīgas reģiona un lielpilsētām. Lauku teritorijas prioritāras
investīcijām un infrastruktūras attīstības projektiem. Valsts atbalsts nelielo
saimniecību kooperācijai, Reģionāli tehnikas parki. Valsts finansiāli atbalsta
tikai mazās un vidējās zemnieku saimniecības. Tiek finansiāli atbalstīta ģimeņu
pārcelšanās no pilsētām uz lauku teritorijām.
Savas vērtības. Lai atgūtu savu valsti un spētu tās dzīvi
organizēt ilgtspējīgi, vadoties pēc taisnīguma un vispārīgā labuma principiem,
ir jāizaug paaudzei, kurā ir pietiekami daudz un pietiekami pilsoniski aktīvu,
latvisku, nacionālu ideālistu. Lai varētu runāt par šādas paaudzes
izaudzināšanu, vispirms jāatzīst, ka modernās Rietumu vērtības jeb antivērtības,
ar dažādu ārvalstu ietekmes struktūru starpniecību strauji pārņem Latvijas
akadēmisko vidi, radošo inteliģenci, izglītības sistēmu, masu medijus, degradē
mūsu jaunatni, novājina latviešu tautu, grauj vispārējo morāli, ģimeniskās
vērtības, un Latvijas jau tā trauslo valstiskumu. Svešu antivērtību ievazāšana
ir traucēklis, kam jātiek novērstam. Medijiem, vispirms tieši sabiedriskajiem,
jātiek atbrīvotiem no tautas apziņas indētājiem, augstskolās nav jāpacieš tie,
kas degradē jaunatni, sējot nacionālu nihilismu, nevalstiskās organizācijas un
ārvalstu fondi, kas nodarbojas ar ideoloģiskām diversijām, likvidējami. Valsts
nefinansē degradējošu un antilatvisku „kultūru”. Izglītības saturs veidojams
atbilstoši nacionālas valsts vīzijai. Tāpat valsts kultūras un mediju politika.
Kādēļ šādi soļi? Tāpēc, ka neviens mēģinājums sakārtot valsti nevar būt veiksmīgs,
ja to torpedēs svešu varu kalpībā esošie. Nevar aizliegt vārda brīvību, bet
valstij nav pienākums dot rokā ieročus
tiem, kas šo valsti grauj.
Teiksiet, šāda politika nav atbilstoša liberālajai
demokrātijai un Eiropas „vērtībām”? Nav gan. Un, kas par to būs? Sašutušie
Briseles birokrāti kratīs pirkstus (poļi un ungāri to jau izbauda), ķengu
raksti ārvalstu liberālajā presē, gan jau arī Maskava liekulīgi pievienosies. Ar
to jārēķinās. Neviens ārvalstu ietekmes spēks nav ieinteresēts valstī, kas
organizē savu dzīvi savu cilvēku interesēs. Viņi ir ieinteresēti manipulējamos
režīmos, un maksimālā sava iespaida stiprināšanā. Jo lielākā mērā viņi spēs
manipulēt, jo vairāk slavēs, jo neatkarīgāku stāju demonstrēsi, jo vairāk kritizēs.
Taču ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, cits valsts sakārtošanas ceļš,
kā vien savas neatkarības palielināšana (pakāpeniski-soli pa solim), nav
redzams.
Pieņemot šādu vīziju, kas ir jādara, joprojām neatbildēts
paliek jautājums: kurš un kā darīs?
To nedarīs neviena sistēmiskā politiskā partija, kas
saaugusi ar esošo sistēmu, caurausta ar dažādo ekonomisko grupējumu ietekmes
aģentiem, pieradusi pie slepeniem darījumiem, varas sniegtā komforta,
politiskās tirgošanās un kompromisiem.
Darīt var cilvēki, kurus neapmierina esošā politika, kas
saskata tieši šos pašus apdraudējumus latviešu tautai, kas saprot, ka nevar
gaidīt pārmaiņas pašam neiesaistoties šo pārmaiņu veicināšanā. Izveidojot
stipru, koordinētu rīcībspējīgu organizāciju, spējīgu darboties dažādos līmeņos
pēc vajadzības (kad nepieciešams piedaloties politiskā cīņā kā partijai, citos
apstākļos kā sabiedriskai struktūrai, kas spēj organizēt līdzīgi domājošos,
apvienot tos vienā dūrē, noteiktās situācijās izdarīt spiedienu uz varu,
ģenerēt idejas domnīcās, veicināt sabiedrības izglītošanos nacionālā garā utt.)
Piedāvāju kā platformu izmantot jau pastāvošo Nacionālo
Savienību „Taisnīgums”, kas ir reģistrēta kā politiskā partija. Iesaistoties,
palielinot tās kapacitāti skaitliski, intelektuāli, organizatoriski un
strukturāli.
Redzot šīs pēcvēlēšanu paģiras, tām sekojošo nožēlojamo tirgu, kas
rezultēsies ar neko pozitīvu, un zinot, ka līdz pat tikai teorētiski iespējamām
pārmaiņām jāgaida veseli četri gadi, gribu pateikt vienu: vai nu izmantojam šo
laiku, lai radītu stipru, nacionālu partiju, vai arī četri gadi paskries
nemanot, un pamodīsimies pirms nākamajām vēlēšanām un atkal balsosim par izkurtējušiem
„mazākajiem ļaunumiem”, lai tikai kremlini netiktu valdībā, citādi ne uz ko
labu necerot vai aiz dusmām pret esošajiem, par absolūti bezidejiskiem pārmaiņu
solītājiem, no kuriem labākais ko var gaidīt, ir veco, noriebušos seju
aizstāšana ar citām.
Domājiet un rīkojieties.
Viktors Birze
Viktors Birze
Pareizi, bet izlasi manu rakstu www :"Mosties, celies, strāda"!
AtbildētDzēstIr taču Māmuļa! (Tai jabūt pieejamai it visiem!!!)
Ir 1938. gada statūti! (Tos neviens nav aizliedzis)!
Nu ļoti jau sakarīgi, arī prognoze - izteikta tūdaļ pēc vēlēšanām - par "cīnītāju pret korupciju" utml. jaunās kārtības solītāju iekļaušanos vecajā sistēmā, ir precīzi piepildījusies.
AtbildētDzēstArī apskats par valsts un tautas situāciju trāpīgs, taču cerība un rosinājumi šī "valsts izstrādājuma" sakārtošanas iespējām, manuprāt, ir naivi un nereāli (to apliecina arī tikai 1 komentārs - no ar "Māmuļu" apsēsta tipa).
Ir jāatrod reāls "instruments" un reāls ceļš kā to iedarbināt. Uz aicinājumiem apvienoties pareizajā organizācijā (partijā) atsauksies pāris apsēstie un to palātasbiedri.
A.K.