pirmdiena, 2017. gada 24. jūlijs

Personīgas pārdomas par prezidentālu valsts pārvaldes modeli. No nacionālista pozīcijas

Pēdējā laikā par jaunu ir pacēlusies gadu gaitā fragmentāri jau paceltā diskusija par valsts iespējamo pāriešanu uz prezidentālu pārvaldes modeli ar tiešās vēlēšanās vēlētu valsts prezidentu priekšgalā. Tik tiešām, socioloģiskās aptaujas uzrāda augstu sabiedrības atbalstu šādam modelim, un dažas politiskās partijas jau steidzās to izmantot, lai celtu savus reitingus uz sabiedriskā noskaņojuma rēķina, mēģinot šo iniciatīvu virzīt uz priekšu ar likumdošanas palīdzību.
Viss tā kā būtu skaisti: politiķi izdabā vēlētāju gribai, tikai šīm politiskajām spēlēm ir viens pamatīgs trūkums- tās ir priekšlaicīgas un līdz ar to arī bezatbildīgas. Pirms kāds ķerās klāt likumdošanai, virzot projektus, kas kardināli maina ārkārtīgi trauslo politiskās varas balansu valstī, vispirms būtu bijis jāsāk ar nopietnu diskusiju par viena vai otra pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, kam būtu jāiekļauj gan politisko procesu analīze ārvalstīs un pašu mājās, gan arī dažādu iespējamo politisko scenāriju analīze, gadījumā, ja Latvija tik tiešām pārietu uz prezidentālu pārvaldes modeli. ... 
Atzīšos, esmu skeptiski noskaņots pret šo iniciatīvu, jo īpaši pašreizējā laika posmā un situācijā, kādā atrodas Latvija. Un, šajā sakarā minēšu argumentus, kuri nosaka manu pozīciju. 



Pirmais un galvenais ir ilgstošās okupācijas, kolonizācijas un nekontrolētās imigrācijas rezultātā radusies nenormāli izkropļotā etniskā situācija valstī, kad pamatnācijas īpatsvars savā valstī ir tikai aptuveni 60% (kritiski tuvu bīstamajiem 50%!) . Nevienam nav noslēpums, ka dēļ konsekventi nerealizētas prolatviskas nacionālās politikas, kam būtu bijis jāiekļauj gan maksimāli iespējama padomju okupācijas gados iebraukušo civilokupantu repatriācijas programma, gan ļoti stingri naturalizācijas kritēriji, Latvija de facto ir divkopienu valsts ar divām kopienām, kas ir diametrāli pretējas savā ģeopolitiskajā orientācijā, vēstures interpretācijā un politiskajos uzskatos, kas savukārt. ietver valodas, kultūras, integrācijas un imigrācijas politiku. Patiesībā, būsim atklāti, valstī, līdztekus latviešiem un salīdzinoši nelielam skaitam latviešu sabiedrībā labi integrējušos cittautiešu, dzīvo liels skaits cilvēku, kuri dzīvo pēc Maskavas laika un savās vērtībās vadās pēc Kremļa informatīvās telpas un tās vietējiem satelītiem. Turklāt, nelatviski orientētā sveštautiešu masa līdz šim ir apliecinājusi apbrīnojamu politisko vienotību, tas nozīmē, ka notiekot tiešām prezidenta vēlēšanām, visticamāk krievvalodīgo politiķi spēs vienoties par vienu spēcīgu kandidātu. 

Paredzu, ka man iebilstu, ka, lai arī daudz, bet latviešu vēlētāju tomēr ir vairāk. Tomēr neuzskatu, ka tas ir gana stiprs arguments, jo būsim atklāti, valstī dzīvo pietiekami daudz tādu, kurus ar latviešiem saista tikai tautības ieraksts pasē, un ir arī milzīgs skaits tādu, kuru nacionālā pašapziņa ir neattīstīta un politiskā domāšana saistās vien ar personiskā ledusskapja saturu. Pastāv risks, ka gadījumā, ja prokrieviskais bloks spētu izvirzīt spēcīgu, ar harismu un personisko pievilcību apveltītu kandidātu, tas spētu piesaistīt ne vien nelatviešu, bet arī zināmas daļas latviešu balsis. Un, nekādā gadījumā nevajag nenovērtēt promaskaviskos polittehnologus, visticamāk viņi par prezidenta kandidātu nevirzītu ne Ždanoku, ne arī Urbanoviču, bet kādu, kas spētu piesaistīt arī zināmu daļu latviešu elektorāta (kosmopolīti, protesta balsojumi utt.) Kas notiktu šādā gadījumā? 
Ņemot vērā, ka latviešu politiskais noskaņojums ir ļoti daudzveidīgs, un mums līdzās pastāv milzīga krievvalodīgo kopiena, visticamāk tiktu mēģināts meklēt kompromisa figūra, kas būtu , vienkāršā valodā runājot, „ne zivs, ne gaļa” un spētu piesaistīt gan daļas krievvalodīgo, gan latviešu balsis. Protams, šī persona nekādā gadījumā nebūtu latviski, un pavisam noteikti nacionālistiski domājoša. Un, turpinot nedaudz par kompromisa jēdzienu un tā konsekvencēm: politiskie kompromisi būtu neizbēgami pat mēģinot apvienot latviešu vēlētājus pret prokrievisko spēku virzītu prezidenta kandidatūru. Jo, kas tad notiek latviešu politiskajā virtuvē? Te atkal pastāv visdažādākie politiskie strāvojumi, dažādi ekonomiskie grupējumi, savstarpēji konfliktējošas vērtību sistēmas. Līdzās pastāv dažādi ietekmīgi vietējie oligarhi un viņu interešu apkalpotāji, pastāv liberālkosmopolīti ( tā saucamie sorosīti) ar gaužām nekritisku attieksmi pret  Eiropas Savienību un citām pārnacionālām organizācijām, kas nereti ir arī dažādu ārzemju korporāciju ekonomisko interešu bīdītāji, un viņiem pietuvinātie multikulturālisti, ultaliberāļi (homoseksuālistu un citu „progresīvo vērtību” lobētāji). Ir arī tradicionāli konservatīvi orientētie, kristīgo vērtību paudēji, un zināms skaits pārliecinātu latviešu nacionālistu. 
Protams, neviena no šīm grupām nevar iegūt pārliecinošu vairākumu un virzīt no sava vidus kandidātu, kas būtu spējīgs iegūt vairākuma atbalstu. Atliek atkal tikai kompromiss… Kandidāts, kas spēj izdabāt visām vai vismaz vairākumam dažādo politisko un ekonomisko interešu grupu. Atkal nonākam pie jau piesauktās „ne zivs ne gaļa”. Un visticamāk tas kandidāts varētu būt kāds diezgan viltīgs glumiķis, kas profesionāli prot izdabāt visiem, vai arī absolūta pelēcība, viduvējība bez saviem uzskatiem, ko dažādas interešu grupas raustīs kā ķiparu. 
Kāds iebildīs: „bet tagad jau ir tā pat: par prezidentu tiek ievēlēts kāds bezmugurkaulnieks, par ko spēj vienoties visi”. Jā, piekrītu, bet ir viens liels pluss, ka šai personai nav nekādas reālas varas. Vai tiešām kāds vēlas, lai kompromisa figūrai tiktu piešķirta milzu vara un ietekme, un teju vai kulta statuss? Vai tiešām esat gatavi kādam gadījuma cilvēkam piešķirt šādu milzu lomu, kā to paredz šobrīd bīdītais projekts: "Valsts Prezidents ir valsts galva. Valsts Prezidents kalpo tautas labumam, ir nacionālās vienotības, valstiskās neatkarības, demokrātijas un tiesiskuma balsts." Ja es esmu pārliecināts latviešu nacionālists, tad man gribētos zināt, ko es iegūstu no ar milzu varu apveltīta prezidenta, kurš, ņemot vērā pašreizējo etnisko un politisko situāciju valstī un vēlētāju kopējo noskaņojumu, pavisam noteikti nebūs man tuvu uzskatu paudējs? 
Tāpat, neviens mani nepārliecinās, ka vēlētāji (pat iedomāti izslēdzot no spēles krievvalodīgo vēlētāju politisko ietekmi, kas realitātē, protams, nav iespējams) ir pietiekami atbildīgi, lai ievēlētu vislabāko no iespējamajām kandidatūrām. Iedomāsimies, kas būtu kļuvis par valsts prezidentu, ja vēlēšanas būtu notikušas pirms divdesmit pieciem. Neviens cits kā nesenais LKP CK ideoloģiskais sekretārs, biedrs Anatolijs Gorbunovs! Pirms piecpadsmitit gadiem varbūt populārais komponists Raimonds Pauls, iespējams tolaik populārais oligarhs Andris Šķēle, vai pat psihiski nelīdzsvarotais Einārs Repše, pirms gadiem pieciem- skandalozā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vai jūs būtu gatavi piešķirt kādam no šiem personāžiem absolūtu varu valstī? Es, piemēram, nebūtu. Bet vairākums? 
Te būtu lietderīgi rūpīgi analizēt, kas ir tie faktori, kas nosaka cilvēku simpātijas un līdz ar to politisko izvēli. Protams, tie iekļauj gan personisko pievilcību (frizūra, stāja utt), daiļrunību, oratora dotības, jā arī to, ko sauc par harismu. Bet, vai šie faktori atsver citus trūkumus, vai harisma un pievilcība garantē godīgumu, gudrību un stingru nacionālo stāju? Turklāt mēs zinām, ka pastāv vesela zinātne (PR jeb sabiedriskās attiecības), kā no nekā uztaisīt šarmantu personību. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām sāksies šo leļļu meistaru jeb cilvēkzinību alķīmiķu ziedu laiki. Mēs arī labi zinām, ka pirms jebkurām vēlēšanām notiek pirmsvēlēšanu kampaņa, kura aprij miljonus. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām, labi veidota kampaņa lielā mērā noteiks vēlētāju izvēli. Bet labi veidota kampaņa prasa līdzekļus. Kur tos ņemt? Atgriežamies pie mūžvecās atkarības no ārzemju vai vietējiem oligarhiem, Maskavas vai kādu citu ārvalstu izcelsmes finansējuma.
Jā, ar visu šo netīrību un piesauktajiem spēles noteikumiem mēs saskaramies jau šodien, dzīvojot parlamentārā valstī, kas ne tuvu nav ideāla, tieši pretēji. Un tomēr, ņemot vērā mūsu īpašo etnisko un politisko situāciju, tā jāuzlūko kā salīdzinoši mazākais ļaunums. Dziļi degradētajā un netīrajā poltiskajā vidē rijīgie šakāļi, indīgie skorpioni un uzpirktās lelles viena otru uzmana, lai tikai kāds neiegūst pārlieku varu un ietekmi, un līdz ar to neapdraud citus. Viņi cits citam sasien rokas. Tas ir tas varas balanss, kas nodrošina kaut kādu prognozējamību, bet, nedod Dievs, ka no šīs sagandētās un morāli izvirtušās vides nāks kāds, kuram tiks piešķirtas teju vai diktatoriskas pilnvaras, un kuru neviens vairs nebūs spējīgs piebremzēt. 


Uzskatu, ka par tautas vēlētu prezidentu varēsim runāt tad, kad latviešu īpatsvars savā valstī būs vismaz 80%, kad pilnībā tiks izslēgta Maskavas un Briseles lobiju iespējamā ietekme, kad valstī valdīs zināmas nacionālās vērtības, un tā būs spējīga nodrošināt pilnībā godīgu un caurspīdīgu vēlēšanu procesu.
Pašlaik, bez visa tā, uzskatu, ka iniciatīva ir priekšlaicīga un pat bīstama.

Viktors Birze,
"Taisnīguma" vadītājs

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru