Noslēdzoties vēlēšanām bija skaidrs: Liepājai ir tikai divi
varianti- vissliktākais, un … vissliktākais. Teorētiski bija iespējams vēl
trešais variants, kas būtu izpaudies kā jau ierasta lietu sabīdīšana Rīgas
līmenī starp Saskaņu un provinciālo kampēju interešu partiju ZZS (kuras
piedēklis ir Liepājas partija). Bet, vispirms par priekšvēsturi.
Pilsētu 20 gadu garumā nemainīgi vada tagadējās Liepājas
partijas līderis Uldis Sesks. Par partiju klasiskā izpratnē šo veidojumu
nosaukt gan ir grūti. Precīzāk būtu to saukt par jumtu, zem kura politiski
legalizējies šo gadu laikā izaugušais un nostabilizējies pilsētas birokrātiski
administratīvais aparāts, ar to saistīti uzņēmēji, pašvaldības iestāžu un
kapitālsabiedrību darboņi, un šim masīvajam aparātam pietuvinātie indivīdi
(radošo profesiju pārstāvji, sportisti, profesionālie NVO slaucēji utml.)- šādi
vai citādi materiāli atkarīgi un ieinteresēti
esošās pilsētas varas labvēlībā. Jautāsiet- kāda ir Liepājas partijas
ideoloģija? Atbilde ir vienkārša- saglabāt varu, ietekmi, amatus, - visu to, ko nodrošina varas vertikāles nemainīgums, un
ko simbolizē Uldis Sesks.
Stiprākais Liepājas partijas konkurents bija biedrība
„Liepājnieki”, jeb agrākās opozīcijas simbola Jāņa Vilnīša draugu un piekritēju
kopa, kas politiski legalizējās Latvijas Reģionu apvienībā. Interesantākais ir
tas, ka „Liepājnieki” ar saviem līdzšinējiem konkurentiem- Liepājas partiju, ir
līdzīgi kā divas ūdens lāses. Uzņēmēju un citādi labi situētu cilvēku komanda.
“Liepājniekiem” nav nekādas ideoloģijas, nav pat rīcības programmas, to aizstāj
literāra eseja no sērijas „lai dzīvot ir skaistāk, un lai visi ir laimīgi”. Lai
man piedod „Liepājnieki”, bet no malas izskatījās, ka piedāvājums ir jauna
vara, kas būs Liepājas partijas copy paste, tikai ar jaunām sejām. Bet, jāsaka,
pat tas likās daudz cerīgāk par nemainīgo stagnāciju.
„Saskaņa” ir īpašs stāsts, kuru pat nav jēgas īpaši ķidāt. Tā
ir ar neatkarību atjaunojušo Latviju kā latviešu valsti apzināti vai neapzināti
nesamierinājušos, par okupācijas laika zaudētajām privilēģijām sērojošu un
impēriski šovinistiski revanšisku etnisko krievu un naturalizēto krievvalodīgo
interešu pārstāve. Viņi sevi var saukt par sociāldemokrātiem un rakstīt
sociāldemokrātisku programmu, un ar tik pat lieliem panākumiem oficiāli sevi
var deklarēt par „konservatīvajiem” vai „liberāļiem”, tam nav nekādas nozīmes,
jo viņiem jebkurā gadījumā pieder
monopols uz krievvalodīgo vairākuma balsīm. Par viņiem balso gan zelta ķēdēm
nokarinājies biznesmenis, kas pārvietojas ar Lexus apvidus auto, gan Tosmares
krievu bomzis.