otrdiena, 2015. gada 11. augusts

Kā Valsts prezidentam kļūt par Tautas prezidentu. I.daļa

Latvijas Republikas prezidentam Raimondam Vējonim

Atklāta vēstule

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Otrajā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā Jūs uzsvērāt no Latvijas emigrējušo problēmu un sacījāt: „Tādēļ joprojām un vienmēr būs būtisks jautājums: kā kaut daļu no aizbraukušajiem atgriezt atpakaļ? Ar materiāliem pamudinājumiem vai emocionāliem saukļiem, ar piederības sajūtas stiprināšanu Latvijai vai valstiskās pašapziņas celšanu? Nav vienas receptes un universāla paņēmiena. Tas var būt tikai plašu pasākumu kopums un mērķtiecīga politika. Ar reklāmas kampaņām un skaļiem saukļiem vien nepietiks.” Šim Jūsu redzējumam pievienojos bez atrunām.

Atjaunotā neatkarība Latvijai bija milzīga iespēja, kuru neprasmīgi, nacionāli neapzinīgi, bezatbildīgi un arī negodīgi un alkatīgi izmantojot, šodien esam viena no pēdējām valstīm ES. Nopietnākie par to liecinošie fakti ir 345000 ekonomisko emigrantu, gandrīz 100000 bezdarbnieku uz vietas, ap 50000 jauniešu, kas nekur nemācās un nestrādā, latviešu tautu deldējošā zemā dzimstība. Tas viss kopumā ir vismaz 50% zaudēta IKP un nesasniegts plaukstošas labklājības valsts statuss. Tā, manā skatījumā, ir Latvijas šodienas un nākotnes galvenā problēma.

Mani kā latvieti un Latvijas valsts pilsoni šī situācija biedē un mudina meklēt tai risinājumu. Tas taču ir manas ģimenes, bērnu, mazbērnu, tautas un Latvijas valsts jautājums. Man tas ir svarīgs, būtisks. Neaizkavēšu Jūsu uzmanību ar daudzajām valsts atjaunošanā pieļautajām kļūdām, bet minēšu tās, bez kuru novēršanas un lietu saukšanas īstajos vārdos, tautas apziņu degradējošās un attīstību bremzējošās problēmas turpināsies.


Mēs bijām okupēta valsts. Latvijai bija nepieciešama un pēc ANO statūtiem arī bija tiesības uz deokupāciju. Tā tika veikta tikai daļēji – izvedot Krievijas okupācijas karaspēku. 25000 atvaļināto militāristu ar ģimenēm un no PSRS nelikumīgi Latvijā iepludinātie kolonisti palika. Latvija apņēmās tos integrēt, taču integrācija bija neveiksmīga, jo liela daļa kolonistu to nevēlējās, un rezultātā vēl šodien Latvijā dzīvo turpat 300000 latviešu tautai un Latvijas valstij nelojālu pilsoņu, ko apliecināja arī referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Okupācijas sekas joprojām nav novērstas.

Nav atrisināta nacionāli jūtīgā tēma par latviešu leģionāriem, kas skar mūsu pagātni un bez kuras godīgas un taisnīgas izvērtēšanas nav uz attīstību virzošas nākotnes. Leģionāri karoja pret pareizo ienaidnieku, taču liktenis tā bija lēmis, ka nācās to darīt kopā ar nepareizu sabiedroto – kara zaudētāju. Arī amerikāņi, angļi, franči karoja ar pareizo ienaidnieku un tāpat kopā ar nepareizu sabiedroto, tikai tas bija kara uzvarētājs. Viņiem, tāpat kā leģionāriem, nebija izvēles. Viņu sabiedrotais PSRS gan kara gaitā, gan pēc tā daudzām Eiropas valstīm atnesa postu un teroru, kas ilga 50 gadus. Leģionāri karoja drosmīgi, prasmīgi un karavīru vārda cienīgi, un to joprojām negrib piedot mūsu valsts okupētāji, kas līdz pat šai dienai atriebjas ar zemisku leģionāru diskreditēšanu. Mēs uz to reaģējām ar gļēvu zemošanos: atcēlām oficiālu leģionāru piemiņas godināšanu, valdība pat vērš represijas pret valsts ierēdņiem, kas 16. martā uzdrošinās parādīties pie Brīvības pieminekļa. Pirms dažiem gadiem pat pieprasīja ministra demisiju. Baidoties no Latvijas okupētājvalsts PSRS mantinieces Krievijas reakcijas, vietējo „antifašistu” protestiem un no vēsturiskās patiesības Krievijas melu dūksnājā „aizmaldījušos” ES komisāru spiediena, apsver pat iespēju vispār aizliegt leģionāru godināšanu pie Brīvības pieminekļa, bet vienlaikus mūsu pašcieņu apkaunojošā veidā atļauj svinēt Padomju okupācijas atjaunošanu Rīgā un Latvijā. Es kā latvietis gaidu Latvijas Valsts prezidentu, kas cieņpilni izdzēsīs šo kauna traipu un 16. martā noliks vainagu vai puķes pie Brīvības pieminekļa, kas dotu cerību uz Lestenes Brāļu kapos Nezināmā karavīra kapa plāksnē iekalto vārdu: „Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos” piepildīšanos.

Satversmes preambulas pirmajā teikumā rakstīts, ka „1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”, bet jau nākamajā teikumā, un tā līdz preambulas beigām, redzam, ka šī mērķa realizēšana un garantēšana nodota Latvijas tautas ziņā. Ņemot vērā, ka Latvijas tautā ir iekļauti arī šeit nelikumīgi palikušie un Latvijai kā nacionālai valstij nelojālie padomju laikā iepludinātie kolonisti, latviešu tautas izredzes pastāvēt un attīstīties cauri gadsimtiem var kļūt visai problemātiskas. Vārdam ‘garantēt’ nav reāla seguma.

Nepareiza ir izglītības politika. Vēl 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas valsts un pašvaldības uztur un finansē pirmsskolas iestādes un skolas ar krievu mācību valodu, kurās nelikumīgi iepludināto kolonistu bērnu apmācība un audzināšana notiek krieviski šovinistiskā mentalitātē, kas turpina Latvijas veidošanos par divkopienu valsti. Spiedienu un pretestību valsts izglītības sistēmas latviskošanai izrāda ne tikai Krievija, bet arī ES! Vecās ES dalībvalstis nesaprot un negrib saprast šo absurdo un bīstamo situāciju un pieprasa ātrāku okupētājvalsts militāristu un civilo kolonistu integrāciju. Taču, lai integrācija būtu sekmīga, tā jāsāk vismaz jau ar latvisku bērnudārzu. Saeimas deputāti un valsts vadītāji pakalpīgā tuvredzībā ar to samierinās un cenšas šo stāvokli saglabāt bezgalīgi ilgi. Bieži dzirdam, ka Rīga ir kļuvusi krieviskāka. Tas ir mūsu kopējs - vēlētāju, likumdevēju un valsts vadītāju bezmugurkaulainās nacionālās bezatbildības rezultāts. „Kādēļ tagad izglītības ministre Mārīte Seile ir pret to, lai no 2018. gada visās skolās mācības notiktu tikai latviski?’’, jautā siguldiete Asja Turka.

Iespējams, ka ministre nav lasījusi dzejnieka Ausekļa padomu:

„Ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību
Un sīkstu, nemirstīgu tautību,
Tad noej klausīt latvju skolas sienās
Kā jauno audzi māca šinīs dienās.
Ja dzirdi šādus vārdus: tēvija,
Un mīļā, dārgā, svētā Latvija,
Tad cerēt vari gan uz brīvību,”

Par mūsu valsts gļēvumu liecina pieeja Āfrikas imigrantu uzņemšanas problēmai. 1940. gadā latviešu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopumā bija 81%, bet PSRS okupācijas rezultātā tas ir samazinājies līdz 61,4% 2014. gadā un ir mazākais pamattautības īpatsvars starp visām 28 ES dalībvalstīm. Igaunijā tas ir 69%, bet visās pārējās vēl daudz lielāks: 7 valstīs – virs 95%; 8 valstīs – virs 90%; 5 valstīs – virs 85%; 5 valstīs – virs 80%; 1 valstī – virs 75%; Pieprasīt, lai Latvija un Igaunija uzņem bēgļus ar svešu mentalitāti, neņemot vērā tajās pastāvošo situāciju, kad ir apdraudēta pašu pamattautību identitātes saglabāšana, ir negodīgi un politiski amorāli. Neuzdrošināšanās un nespēja argumentēti atteikties no imigrantu uzņemšanas liecina par Latvijas pārstāvju nepietiekamu vēsturiskās situācijas izpratni, par nacionālās pašapziņas, pašcieņas un atbildības trūkumu.

Imigrantu masveida uzņemšan ES valstīs ir nepareiza, neperspektīva un kaitīga rīcība. Tā neatrisinās nevienu iedzīvotāju problēmu pašās izceļotājvalstīs, bet bīstami palielinās Eiropas civilizācijas apdraudējumu. Tā neapturēs ieceļotāju lavīnu, bet tieši pretēji – sekmēs tās palielināšanos.

Postā vai briesmās nonākušiem cilvēkiem palīdzēt vajag. Taču tas jādara ar ilgtspējīgiem pasākumiem pašā cietušo dzīves reģionā – afrikāņiem Āfrikā, čukčiem vai eskimosiem aiz polārā loka, bet man kā latvietim – Latvijā. Āfrikas bēgļiem patvērums jāatrod piemērotā Āfrikas valstī vai no kādas valsts atpirktā teritorijā, radot viņu dzīvesveidam un reliģiskajām vajadzībām atbilstīgu vidi un apstākļus, radot iespēju patverties, izglītoties un pašiem sevi uzturēt, nevis Eiropā, kur tie rada diskomfortu un problēmas gan uzņēmējvalstīm, gan sev, būdami spiesti dzīvot atšķirīgos klimatiskajos apstākļos, bēgļu nometņu saspiestībā, bez vietējās valodas zināšanas, bez iespējām atrast piemērotu darbu un brīvi piekopt savas tradīcijas un reliģiju. Tādi apstākļi neizbēgami rada noziedzības pieaugumu un spriedzi starp pamatiedzīvotājiem un ieceļotājiem. Neviena Eiropas valsts nav spējusi ne atrisināt šīs problēmas, ne apmierinoši kontrolēt ar tām saistīto procesu gaitu. Tas neizdosies arī Latvijai.

Andrejs Lucāns

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru