svētdiena, 2015. gada 28. jūnijs

Viktors Birze: Vecie ceļi latviešiem vairs neder!

DDD: Vai partija “Nacionālo spēku savienība” vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?

Viktors Birze: Kā politiska partija “Nacionālo spēku savienība” (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu. No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti „aiz matiem” tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu „es”, kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību “Nacionālais spēks”, kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.
Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības” karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.


DDD: Ja ir nodibināta nevalstiskā organizācija, vai tas nepierāda to, ka partijai ir grūti ietekmēt valstī notiekošo? 

V.B.: Uz šo jautājumu laikam ir vairākas atbildes. Pirmkārt. Cik vispār Latvijā ir latviešu nacionālistu? Es teiktu – varētu būt ap 10 000 cilvēku. No viņiem viens tūkstotis ir ļoti stingras pārliecības nacionālisti, bet no tā tūkstoša varbūt būs 100 nacionālās idejas fanātiķu, kuri ikdienā gatavi strādāt (upurēt savu dzīvi, labklājību, brīvo laiku utt.), lai šo mērķi- nacionālu Latviešu valsti, sasniegtu. Ļoti pietrūkst cilvēku, es teiktu ne vienkārši cilvēku, bet disciplinētu, mērķtiecīgu cīnītāju, politisko kareivju. Un tas skar ne jau tikai mūs, bet arī citas nevalstiskās organizācijas. Otrkārt, ja jautājums ir par partiju lietderību, vismaz šajā laika posmā, es domāju, ka partijai ir zināmas iespējas kaut ko darīt. Vispirms tieši vietējās varas, pašvaldību līmenī. Tāds ir mans viedoklis par pašreizējām politiskajām iespējām. Mūsu valstī ir vietas, kurās nacionālistiem vismaz teorētiski ir iespējams paņemt varu, un, ja pietiks prāta, arī lietderīgi izmantot, radot latviskuma saliņas ar savu latviešu kārtību, kuras var tapt par atspēriena punktiem tālākajā virzībā uz lielāku ietekmi valstī. Par vietām, kur izaudzēt jaunus, kvalitatīvus cilvēku un administratīvos resursus. Patiesībā, šī ir teju vai vienīgā iespēja. Kļūda ir domāt, ka lieli panākumi ir sasniedzami ejot tradicionālo parlamentāro ceļu, cerēt uz lieliem panākumiem Saeimas vēlēšanās. Milzīgais okupācijas laikā ieceļojušais kolonistu skaits, nebaidīšos teikt- noziedzīgā un dziļi nepareizā naturalizācijas politika, ir radījusi tādu situāciju, ka latviešu nacionālistiem ka parlamentārā ceļā nekad negūt vairākumu, pat ne tik lielu ietekmi, lai tie varētu kaut teorētiski kļūt par virzošu spēku jebkādās koalīcijās. Milzīgais sveštautiešu īpatsvars, kas sasummējas ar okupācijas laikā rusificēto un sovjetizēto latviešu daļu, klāt pieskaitot vēl degradēto, kosmopolītisko Rietumu „vērtībās” augušo lielu daļu jaunās paaudzes, ir nāvējošs kokteilis latviešu izredzēm.

DDD: Tātad Saeimas vēlēšanās godīgā ceļā nav iespējams uzvarēt un mainīt situāciju par labu latviešiem?


V.B.: Jebkura partija ir tieši tik stipra, cik stipri ir cilvēki, kas to veido. Cik šie cilvēki ir spējīgi ienest intelektu, idejas, naudu, ietekmi noteiktās cilvēku aprindās, arī fizisko spēku. Nacionālistiem, diemžēl, pagaidām šo resursu nav, un arī nav bijis, vismaz pietiekamā daudzumā. Kad būs, būs arī lielāks spēks un ietekme. 
Naturalizācija ir izdarījusi to, ko izdarījusi. Tāpat, padomiskā internacionālisma, modernā liberālisma, kosmopolītisma un multikulturālisma propaganda, kas saindējusi lielas daļas latviešu apziņu. Savu ir paveikuši arī korumpētās, zaglīgās un liekulīgās varas elites valdīšanas gadi, saimnieciskais sabrukums valsts nozagšanas un izputināšanas rezultātā. Tam sekas ir vairāku simtu tūkstošu latviešu izceļošanu, un vēl vairāk tādu, kas vilšanos remdē alkoholā, narkotikās, iekrītot apātijā un vienaldzībā. Tīri matemātiski latviešiem Saeimā vairākums praktiski vairs nav iespējams. Protams, mērķtiecīgi, pašaizliedzīgi darbojoties, teorētiski kādu daļu ir iespējams izraut gan no maldu mācību tīkla, gan no apātijas gan atkarībām. Bet tas prasīs laiku. Vēl, manuprāt, ļoti lielu ļaunumu idejai nodarījuši viltus saulveži, kas nacionālisma ideju veiksmīgi lieto savam biznesam, savas karjeras veidošanai un labklājības stutēšanai. 

DDD: Tevī klausoties, man liekas, ka tu runā par “Visu Latvijai”. Viņi ir pierādījuši, ka tas, ko tu saki, ir patiesība.


V.B.: Jautājums – kāds ir mērķis šai partijai? Es nešaubos, ka šīs partijas ierindas biedru ir ļoti daudz godīgu, patriotisku, nacionāli noskaņotu cilvēku – tas ir nenoliedzami. Tāpat arī partijas “Tēvzemei un brīvībai” vecākajā daļā ir daudz brīnišķīgu cilvēku. Bet, politiskie procesi liecina, ka ne jau šie godīgie, sirdskaidrie cilvēki veido no šīm partijām izveidotās „Nacionālās Apvienības” politiku. Šobrīd viņiem ir milzīgs uzticības kredīts, biedru un ierindas vidū, pat tāda aprobežota, suniska uzticība, kas neredz darbus, bet klausās saukļos un tic gaišajam vadoņu tēlam. Līdzīgi, desmit un vairāk gadu pagātnē uzvedās TB/LNNK atbalstītāji. Tas nekas, ka partijas spice morāli izvirta, vienu pēc otra darīja lietas, kas bija pretējas savu vēlētāju gribai, iepinās visnepatīkamākajos skandālos. Ierindas biedri un atbalstītāji aiztaisīja acis, lai to neredzētu, un, kad to vairs nevarēja, meklēja jebkurus aizbildinājumus savu vadoņu nedarbiem: sauca tos par ienaidnieku un čekistu safabricējumiem, gan taisnojās’, ka „citi vēl sliktāki”, apelēja pie vēlētāju jūtām, ka „lai kādi blēži šie arī nebūtu, vienalga jābalso par viņiem, jo viņi esot vienīgie, kas kaut cik aizstāv latviešus". Apelēja pie mazākā ļaunuma. Visu Latvijai! daļa bija TB/LNNK jaunā maiņa, kas nāca īstajā brīdī, kad vecā gvarde bija pat uz āru sāka izskatīties gaužām bēdīgi- jaunāki, atraktīvāki, ārišķīgāki, mācēja dziedāt, karogus nest, teatrālus uzvedumus rīkot. Sejas jaunas, bet tikumi taču tie paši. Uz āru skaļi saukļi, daži lipīgi un pievilcīgi politiskie jājamzirdziņi: uzturēšanās atļaujas un tā sauktās māmiņu algas, un aktīvs propagandas aparāts, kas visu laiku šos jautājumus „uzsilda”’. Bet, realitāte: latu likvidēja ar NA jūdasu balsojumu, kandidāts uz Eiroparlamentu Roberts Zīle- pirmā kalibra „Briseles Pelše”, kas sapņo par ķīniešu kvartāliem jeb čainataunām Rīgā, jo ķīnieši it kā nerunāšot krieviski, un labi integrēsies… Kultūras ministriju vada NA ministres, un ko viņas izdarījušas? Painteresējieties, kādi projekti par trešo valstu imigrantu integrāciju top šīs ministrijas paspārnē! Vēl trakāk, Kultūras ministrija tiešā veidā pabalsta karojošo homoseksuālistu trieciengrupas "Mozaīka" kultūras projektus, jeb, pareizāk būtu teikt, ārdošo darbību tradicionālo vērtību graušanai. Ārprāts sorosītu vissliktākajās tradīcijās! Un, tā varam turpināt un turpināt. Nevarētu jau pārmest, ja viņi skaidri definētu, ka pēc būtības ir tās pašas „Vienotības” labējais spārns. Bet viņu polittehnologi grib sēdēt ar vienu pakaļu uz diviem krēsliem: būt labie zēni, gan koalīcijā un Eiropas Savienībā, gan arī savākt to stingrās līnijas nacionālistu balsis, kuri grib patiesu neatkarību, arī no Briseles, un sagaida arī visādi citādi radikālu bezkompromisa nacionālo politiku. Ilgi šāda laipošana nevar turpināties.

DDD: NSS vairākus gadus Liepājā ir rīkojusi 16. marta gājienu. Vai tāds būs arī šogad? 


V.B.: Pagājušogad bija. Mēs, daži NSS veterāni to pieteicām kā privātpersonas. Arī šogad ir ieceres, jo Liepājā gājienu tradīciju iedzīvinājām 2000-šo gadu sākumā. Ja atceraties, 2006. un 2007. gadā NSS kopā ar Latviešu Nacionālistu klubu bija starp Rīgā notiekošā 16. marta gājienu organizētājiem – arī, kad žogs bija apkārt Brīvības piemineklim. Tāpat kā visus gadus, nozīmīgākais pasākums tomēr būs gājiens uz Brīvības pieminekli. Vienīgi neiet pie sirds daži politkorekti plakāti, kas pēdējos gados uzradušies gājiena laikā, un manuprāt nav īsti ne laikā, ne vietā.

DDD: Kādai, tavuprāt, šobrīd ir jābūt 16.marta idejai?


V.B.: Vienmēr esmu teicis un uzskatījis, ka 16. marts ir latviešu pretestības diena –pretlatviskajai sistēmai, un mūsu vēstures viltošanai, lai izpatiktu ar politkorektuma slimību sirgstošajiem Rietumiem, un netracinātu agresīvo Austrumu kaimiņu. Ja 90-to gadu sākumā varēja skaidri un gaiši runāt – jā, tā ir latviešu Leģiona karavīru atceres diena, tad šobrīd, kad leģionāru paliek aizvien mazāk, 16. marts iegūst citu nozīmi. Leģions pats par sevi ir simbols tautas pretestībai, cīņai par neatkarību. Jā, neērts simbols, tādēļ no tā izvairās vadošie, – tie, kas mūsu valsti ir sagrāvuši, mūsu tautu pazemojuši nav pat mēģinājuši izlabot vēsturisko netaisnību, kaut mēģinot veikt okupācijas seku likvidāciju pilnā apmērā, kas, protams, iekļauj arī dekolonizāciju. Viņi izvēlējušies nevis celt nacionālu, neatkarīgu valsti, bet locīties svešu kungu un lielvaru priekšā. Kā vakar Maskavas, tā šodien Briseles. Šo dienu atzīmē tie, kuri ir nesamierināmā pretrunā ar šī 4. maija Republikas politiku.


DDD: Kāpēc “Visu Latvijai!”, kas tagad apvienojusies ar “TB/LNNK” un kļuvusi par “Nacionālo apvienību”, esot Saeimā, piedalās 16.marta gājienā, bet negrib runāt par nepieciešamību veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju? 


V.B.: Es nezinu vai ir vērts iztirzāt šīs partijas nostādnes, tik pat labi mēs varam apspriest „Vienotību”, Zaļo Zemnieku savienību vai Reformu partiju. Atcerieties, bija konkurss skolēniem un studentiem par Latvijas dekolonizāciju un deokupāciju, kas tapa pateicoties apgādam „Vieda”. Man bija gods būt starp šī konkursa uzvarētājiem, tātad mans viedoklis ir skaidrs. Kopš tā laika ir aizritējuši četrpadsmit gadu. Kopš 1991.gada, kad dekolonizācija kā tiesiski pamatots un praktisks pasākums varēja tikt uzsākts, un tam vajadzēja tikt uzsāktam, pagājuši 23 gadi… Ko es ar to gribu teikt? 23 gadi ir aizlaisti vējā, katrs gads ir samazinājis iespēju veikt dekolonizāciju tiesiskā ceļā. Tas, ka dekolonizācijai jeb okupācijas laikā nelikumīgi iepludināto civilokupantu repatriācijai uz izcelsmes valsti, vajadzēja tikt veiktai, ir neapstrīdami. Tas, ka tā netika veikta, neapšaubāmi ir noziegums pret latviešu tautu un mūsu interesēm, un ir radījis sekas, destruktīvas, valsts drošību un neatkarību apdraudošas Krievijas piektās kolonnas veidolā un vēl daudzās citās izpausmēs, kuras varētu uzskaitīt gari un plaši. Taču, diemžēl, mēs šobrīd varam runāt par noziegumu morālās, ne tiesiskās kategorijās, ja pieņemam, ka vara bijusi pašu ievēlēta, un rīkojusies tā, kā ir rīkojusies. Tā ir rūgta patiesība, kas daudziem kož acīs, tajā skaitā arī man, bet tautā nekad nav bijis tāds pieprasījums pēc nacionālistiskas politikas, arī dekolonizācijas, lai vara būtu jutusies spiesta to veikt. 1996.gadā tika vākti iedzīvotāju paraksti referendumam par ļoti labu Pilsonības likuma projektu, kas faktiski būtu neitralizējis civilokupantu iespējas iegūt jebkādu politisko varu. Informācija par to bija, taču nesavāca pietiekami daudz parakstu, lai referendums notiktu. Paši latvieši neizmantoja iespēju. Otrajā piegājienā, 1998.gadā tikām līdz referendumam, kurā bija jāizšķiras starp mēreni sliktu pilsonības likumu, un ļoti sliktu, kas tapa pēc Briseles priekšrakstiem, faktiski tagadējo, kas pavēra neierobežotas iespējas civilokupantiem iegūt Latvijas pilsonību. Atceros, es toreiz vēl pusaudzis būdams brīvprātīgi gāju uz dažādiem izklaides pasākumiem, apkrāvies ar izdales materiāliem, lai aģitētu pret pilsonības likuma mīkstināšanu. Kas notika? Paši latvieši referendumā nobalsoja par savu pašnāvību! Par tādu pilsonības piešķiršanu, kāda tā ir šodien, par masveida naturalizāciju, okupācijas un kolonizācijas seku legalizēšanu! Toreiz taču balsstiesīgie bija pārsvarā tikai latvieši… Kā lai šādos apstākļos veic tiesisku dekolonizāciju, lai arī cik tā nebūtu nepieciešama un taisnīga? Es visu laiku piesaucu gadus. Kādēļ? Jau pirms daudziem gadiem mūsu pašu tautieši nebija gatavi realizēt vēsturisko taisnīgumu, šodien noskaņojums ir vēl daudz bēdīgāks. Kā tas ir noticis? Var saukt daudz iemeslus: vienaldzību, propagandas iedarbību un vēl citus, taču es gribētu piesaukt manuprāt izšķirošo- sadzīvisko sajaukšanos. Lielākā valsts iedzīvotāju daļa koncentrējusies Rīgā un vēl dažās pilsētās- gan sveštautieši, gan latvieši. Bet šajās pilsētās, kurās ir ļoti liels svešo īpatsvars, notikusi pamatīga sajaukšanās. Teju katram otrajam latvietim rados ir kāds nelatvietis no tiem, kas ieceļojuši okupācijas laikā. Ja nav rados tad ir draugu lokā, starp kolēģiem, kaimiņos. Diemžēl, mēs kā tauta neesam mācējuši nošķirties no svešajiem ienācējiem. Un tur arī ir atbilde, kāpēc dekolonizācija nav bijusi un nav pieprasīta. Jo teju katram ir kāds rads, draugs vai kaimiņš, kuru „noteikti vajag atstāt”’, pat ja pārējos vajadzētu sūtīt atpakaļ uz dzimteni. Tāda ir situācija, lai kā mums arī tas nepatiktu. Cilvēciski var saprast tos, kuriem tāda situācija ir ģimenē. 


DDD: Vai tādēļ vajadzētu atteikties no dekolonizācijas?


V.B.: Nē, nē – pavisam noteikti tas jādara, bet jādomā, kā! Labais moments visā ir tas, ka pretēji valsts varas bezdarbībai, noteikti procesi par labu latviešiem notiek dabiski. Ja 1989,gadā latviešu Latvijā bija 51%, tad tagad ir jau 62%. Man personiski labi ir redzama situācija dzimtajā Liepājā. Te, totālas kolonizācijas un pārkrievošanas politikas rezultātā, 1989.gadā vairs dzīvoja tikai 38% latviešu, un latviešu valodu ielās dzirdēja visnotaļ reti. Iestādēs visas lietas kārtojās okupantu ieviestajā krievu mēlē. Pārdevēja veikalā latviski neapkalpoja un milicis uzstājīgi pieprasīja, lai tu runā ar viņu krieviski. Tagad latviešu Liepājā jau ir ap 55%. Īpaši interesanti bija lasīt statistiku par pēdējiem desmit gadiem, no kā var secināt, ka Liepāja zaudējusi aptuveni 13 tūkstošus iedzīvotāju. No tiem- 10 tūkstoši ir tieši sveštautieši! Vai šie šķietami pozitīvie procesi ļauj mums atslābināties un ieslīgt pašapmierinātībā, tā teikt sapņojot, ka vēl pēc desmit gadiem situācija būs pavisam laba? Domāju, ka nekādā gadījumā? Tā sveštautiešu skaita dilšana notiek ļoti lēni, jebkurš piekritīs, ka teju 40% sveštautiešu, no kuriem absolūtais vairums turklāt ir krievu, joprojām ir milzīgs drauds. Kas vēl ir sliktāk nekā jebkad, ir tas, ka šajos gados viņi ir nostiprinājuši savas pozīcijas ekonomikā, vairāki simti tūkstošu ieguvuši Latvijas pilsonību, un līdz ar to politisko ietekmi, vienlaikus viņi savā masā ir kļuvuši vēl agresīvāki, mums naidīgāki. Jāsaka, Krievijas mediju telpa un ietekmes aģentūra maksimāli ir izmantojusi visas iespējas, lai formētu mums lielu, monolītu, manipulējamu un latviešiem ļoti bīstamu iekšējo ienaidnieku, pēc analoģijas ar Ukrainu, konkrēti Krimu. Kāda ir vietējās simtiem tūkstošu lielās Krievijas piektās kolonnas domāšana, labi ilustrē aptauja, kas liecina, ka vairums no viņiem atbalsta Krievijas noziegumus Ukrainā. Bez šaubām, ja pienāks Latvijas kārta, viņi šaus mums mugurā! 

DDD: Tu skaudri, bet patiesi raksturo pašreizējo situāciju. Taču, kā rīkoties latviešiem?


Kā jau minēju, latviešu pašu vainas dēļ mēs nevaram vairs sapņot, ka dekolonizācija notiks vienkāršoti- vienā jaukā dienā tiks pieņemts likums un visi draudzīgi ar koferiem rokās sasēdīsies vilcienos ar vienvirziena biļetēm uz Maskavu, Tambovu, Birobižanu vai kur vēl. Tā nenotiks. Varbūt mums vārdam dekolonizācija jādod jauns saturs, ar to saprotot ikvienu darbību, jebkādā veidā, kas samazina sveštautiešu īpatsvaru, ietekmi, un dara Latviju latviskāku. Kādi būtu praktiskie soļi, par kuriem es iestājos? Pirmkārt, nekavējoties apturēt noziedzīgo naturalizācijas procesu, vienlaikus iesaldējot pilsonību visiem naturalizētajiem kolonistiem. Uz kāda pamata? Ļoti vienkārša- Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) savā darbībā ir veikusi pārkāpumus. Ir bijuši gadījumi, kad pilsonība tikusi tirgota, tie ir fiksēti. Konkrēti iestādes darbinieki ir pieķerti aiz rokas un notiesāti! Tas, ka pilsonību ir ieguvušas personas, kas neprot latviski, kaut vai konkrēti skandalozi slavenais eksdeputāts Valērijs Kravcovs, liecina, ka (PMLP) darbinieki bijuši korumpēti daudz lielākos apmēros, un pieķerti ir tikai nedaudzi un, nešaubos, bijuši arī tādi, kas vienkārši nolaidīgi izpildījuši dienesta pienākumus. Lūk, iemesls pilsonības iesaldēšanai naturalizētajiem kolonistiem uz laiku, lai veiktu pārbaudi par katru konkrēto gadījumu, lai noskaidrotu, kādos apstākļos pilsonība iegūta. Tas varētu ieilgt daudzus gadus. Ļoti daudzus atsijātu. Nākamais- publiskot un izpētīt sarakstus, kas parakstījās par referendumu, lai krievu valodai piešķirtu otrās valsts valodas statusu. Pēc tam visiem naturalizētajiem, kas iesaistīti, atņemt pilsonību uz tā pamata, ka lauzuši lojalitātes solījumu. Uz tā paša iemesla, prasīt datus valsts drošību sargājošajām institūcijām par visiem aktīvistiem, kas iesaistīti pretvalstiskās aktivitātēs, sākot ar barvežiem, un beidzot ar ierindas aktīvistiem. Tas pats- atņemt pilsonību par lojalitātes solījuma laušanu. Domāju, juristi to prastu noformulēt un gana labi pamatot. Vispār, šobrīd, ņemot vērā notikumus Ukrainā, kuros tieši vietējai Maskavas piektajai kolonnai ir izšķirošā loma, situācija, lai veiktu konkrētas tiesiskas darbības pret mūsu valstī joprojām dzīvojošajiem civilokupantiem, pamatojot tās tieši ar valsts tikt modelēta arī Latvijā. Nebūt neidealizējot Rietumus, zinot, ka viņi līdz šim, sev vien zināmu apsvērumu dēļ, bijuši civilokupantu interešu sargi, jādomā, ka tagad situācija tomēr ir mainījusies mums par labu, un mēs, ja arī negūtu atbalstu centieniem tikt galā ar vietējo piekto kolonnu, tad vismaz klusēšanu, skatīšanos caur pirkstiem.
Nākamais solis- ierobežot Krievijas informatīvo telpu, ko, protams, vajadzēja izdarīt jau sen, sākot ar Krievijas televīzijas kanālu apraidi. Protams, tiem, kam ir personiskais satelīta šķīvis, tie būs saniedzami jebkurā gadījumā, bet pamatā samazināt krievu mediju ietekmi var pamatīgi.
Vispār, var un vajag darīt vēl ļoti daudz lietu. Drastiski likumi, kas nepieļauj pretvalstisku organizāciju veidošanu, likums, kas politiskajās partijās ļauj darboties tikai Latvijas pilsoņiem, citu valstu pilsonību ieguvušo vienkāršota izraidīšana no valsts par noziedzīgiem nodarījumiem. Maksimāli popularizēt sveštautiešiem izceļošanu no valsts, vienalga kurā virzienā- uz Austrumiem vai Rietumiem, galvenais ārā no Latvijas. Tā mēs varam turpināt un turpināt, bet visa problēma ir tā, ka mēs to gribam, bet neesam pie vara, savukārt, tie kas ir pie varas to negrib un nekad nav gribējuši, un, varu saderēt, nekas nemainīsies tuvākajā laikā. Viņi pat nav gatavi uz tik elementāru soli, kā pārtraukt uzturēšanās atļauju tirdzniecību ārvalstniekiem! Par, ko vispār tad runāt?
Katrā ziņā, šobrīd galvenais, ko varu ieteikt- esam latvieši, audzinām savus bērnus par latviešiem ar lielo burtu! Audzinām viņus par nacionālistiem, paši esam tādi jebkurā situācijā, un velkam savā pusē un vidū tos, kas pagaidām vēl ir vienaldzīgi. Organizēties grupās, kas nepieciešamības gadījumā, būs gatavas lielāku konfliktu gadījumā, rīkoties tieši, bez bailēm un šaubīšanās. Domāju, ir skaidrs, ko ar to domāju. Tas šobrīd ir teju vienīgais, ko varam mēs paši.

DDD: Ukrainā nacionāli noskaņotie vairs neizturēja un mainīja valdošos.


V.B.: Nav tik vienkārši ar Ukrainu. Sāksim ar to, ka Maidanu organizēja Rietumu liberāļu ietekmes aģentūra savās interesēs, kas nepavisam nav tas pats, kas ukraiņu nacionālās intereses. Sajutuši pretspēku no Janukoviča rīkļurāvējiem, viņi bija gatavi padoties. Bet notika tas, ar ko Briseles un Vašingtonas aģentūra nebija rēķinājusies, proti, parādījās trešais spēks- radikāli, bezkompromisa ukraiņu nacionālisti. Viņi bija tie, kas izglāba situāciju, noturēja barikādes izšķirošajā brīdī. Liberasti, parlamentārie politikāņi, ieskaitot tur pārstāvētos tā sauktos nacionāļus no „Svaboda” jau tirgojās ar Janukoviču, bija gatavi kompromisam, zākāja ar nūjām un akmeņiem bruņotos nacionālistus no „Ļabējā sektora” par provokatoriem… Bet, „Labējais sektors” noturējās, pat neskatoties uz nodevību, un ar savu milzu pārliecību un nebaidīšanos iet nāvē, iedvesmoja pārējos. Protams, ne Briseles, ne Vašingtonas globālisti un internacionālais kapitāls nav ieinteresēti nacionālistu ietekmes pieaugumā, un viņi centīsies tos nospiest malā jebkuriem līdzekļiem. Dod Dievs nacionālistiem gudrību un veiksmi savas iekarotās pozīcijas noturēt, nostiprināt un izmantot tālākā cīņā. Ko var mācīties no Maidana, ir tas, ka dažiem simtiem augsti motivētu un disciplinētu nacionālās idejas fanātiķu, ir iespējams izmantot krīzes situāciju, nekārtības, nekārtības, lai panāktu izšķirošo lūzumu savā labā. „Labējais sektors” taču sākotnēji sastāvēja tik no dažiem simtiem. Kijevas Maidanā barikādēs vispār cīnījās daži tūkstoši… Nelaime, mums šobrīd pat nav to dažu simtu. Tie jārada. Jāorganizējas. Arī te var pienākt brīdis, kad dažiem simtiem var rasties iespēja izšķirt vēstures gaitu.

DDD: Latviešiem varbūt vajadzētu gatavoties šādam pavērsienam, lai pēc varas maiņas spētu kļūt par noteicējiem un mainīt valsts politiku par labu latviešu tautai.


V.B.: Pilnīgi piekrītu tam, ka vēlēšanu ceļā pārmaiņas nebūs – tikai revolūcija spēs ko mainīt. Precīzāk, vispirms radīsies jukas valstī, vienalga, kādi iemesli tās arī neizraisītu, tad mums varētu pavērties iespēja. Bet, es atkārtoju un atkārtošu- organizējamies! Latviešu nacionālistu galvenā problēma ir tā, ka rīcībspējīgi viņi ir tikai virtuālajā vidē, sociālajos tīklos. Uzrakstīt superradikālu komentāru, nolamāt okupantus, ar to noņemot sev spriedzi, nav izeja. Nekas no tā nemainīsies. Sazināmies, un darām, trenējamies fiziski un garīgi, veidojam spēku realitātē nevis virtuāli, un būs rezultāts.

DDD: Sava veida revolūcija Latvijā bija Atmodas laikā, bet latvieši neizmantoja situāciju sev par labu. Ja mums šobrīd būtu tāda situācija kā Ukrainā, man šķiet, ka mēs atkal nespētu to izmantot.


V.B.: Diemžēl, taisnība. Vismaz šobrīd. Nav pietiekami daudz to, kuri izšķirošā brīdī, būtu gatavi kauties un paņemt varu. Es runāju tieši par nacionālistiem. Ir iespējams tāds fenomens kā masu nemieri, bet, lai tos ievestu mums izdevīgās sliedēs jābūt tiem, kas paceļ karogu, un notur to nerēķinoties ar spiedienu, meliem, nodevību, pat lodēm. Toties mums ir ļoti daudz ņurdētāju, ņaudētāju, mūžīgi ar visu neapmierināto, tikai nelaime, ka šie domā tikai par personisko ledusskapi. Kas viņus izvestu ielās? Ne jau tautas intereses! Algu samazinājums, cenu kāpums, darba zaudēšana. Kolīdz šīs personiskās problēmas būs atrisinātas, viņus nekas vairs neinteresē. Un, kas ir pats bēdīgākais, dažādu cilvēku slāņu vidū izplatījusies pārliecība: „latvieši vainīgi pie tā, kas notiek valstī”. Pie nabadzības, valsts nozagšanas, pie visa, kas noticis pēdējo divdesmit gadu laikā. Vēlēšanās tagad balsos par „krieviem”, lai sodītu latviešus. Es, protams, varu piekrist, līdzšinējā politiskā elite, ir pārsvarā latviskas izcelsmes, bet ar tādu domāšanu mēs kā tauta esam nolemta. 

DDD: Būšu varbūt skarba, bet, ja tie cilvēki domā ar kuņģi vēl un dažiem citiem orgāniem, kas atrodas zem jostas vietas – nezinu, vai tos maz var saukt par latviešu tautas pārstāvjiem. Tie drīzāk ir pūļa ļaudis. Mūsu “DDD” lasītāji, tavi domubiedri Liepājā taču nedzīvo labāk par pārējiem un tomēr neviens nebalsos ne par “Saskaņas centru” tikai tādēļ vien, ka varbūt tad dzīvosim labāk. Problēma jau ir cilvēka apziņas līmenī.


V.B.: Atceries taču, ka “DDD” lasa un tās viedokļa atbalstītāji ir tautas nacionālā elite. Latvieši ar augsti attīstītu nacionālo apziņu. Es nebūšu augstprātīgs un nesaukšu sevi par nacionālo eliti, bet uzskatu, ka mani domubiedri un draugi ir nacionālā elite. Diemžēl nacionālā elite visos laikos vienmēr ir bijusi mazākums. 

DDD: Bet vēstures notikumus jau vienmēr ir virzījis mazākums.


V.B.: Tieši tā, skaitliskais mazākums īstajos vēsturiskajos allaž spējis paraut masu uz vienu vai otru pusi. 

DDD: No ES puses visām dalībvalstīm mēģina uzspiest pamatnācijām nevēlamu imigrācijas politiku, nosakot, ka ik gadu jāpieņem noteikts skaits imigrantu, kuri ne tikai nezina nacionālo valodu, bet arī kultūras un pat ārēji krasi atšķiras no, piemēram, Latvijas iedzīvotājiem. Nespēdami atrast argumentus, kādēļ netiek veikta dekolonizācija, politiķi un citi pēc rakstura niecīgi cilvēciņi tēlo, ka viņiem rūp Latvijas un latviešu liktenis un paziņo, ka labāk lai te ir krievvalodīgie, nekā kaut kādi iebraucēji no Āfrikas vai Ķīnas. Varbūt viņiem taisnība – varbūt tiešām labāk izvēlēties krievvalodīgos kolonistus?


Viktors Birze: Vispār, latviešiem ir ļoti raksturīgi izvēlēties starp lielāku un mazāku ļaunumu. Potenciālās imigrācijas draudi, nekādi nemaina to, kas ir skaidrs- te dzīvo daudzskaitlīga, un bīstama Krievijas piektā kolonna. Taču, no otras puses, labi, ka šiem jautājumiem tiek pievērsta uzmanība. Nekontrolēto migrācijas procesu rezultātā, Rietumeiropā ir ieceļojuši miljoniem nēģeru, aziātu, arābu un citu eiropiešiem svešu rasu piederīgie. Tā ir milzīga problēma, kas līdzi nes noziedzību, terorismu, sociālo spriedzi, un vēl neredzētu apdraudējumu Eiropas kultūras identitātei. Ticiet man, zinu ko runāju, jo pats esmu kādu laiku pavadījis Rietumeiropā. Eiropieši, baltā rase, ikviena tai piederīgā tauta, ieskaitot latviešus, šobrīd atrodas iznīcināšanas, precīzāk sacīt- pašiznīcināšanās procesā. Dažādu apstākļu dēļ, Latvija, kas cietusi no okupācijas varas īstenotās kolonizācijas un rusifikācijas, nav saskārusies ar tām problēmām, kuras izjūt Rietumeiropa trešās pasaules valstu piederīgo imigrācijas rezultātā. Atcerieties, lielajās Rietumeiropas metropolēs izveidojušies bīstami geto rajoni, kur pamatiedzīvotājiem bīstami spert kāju pat gaišā dienas laikā, atcerieties drausmīgos postošos grautiņus, kādus imigranti sarīkoja Lielbritānijā un Francijā pavisam nesenā pagātnē. Saprotiet, no Āfrikas un citiem tumšiem planētas nostūriem nākušajiem ir cita mentalitāte: haoss, barbarisms ir viņu stihija. Tie nav eiropieši. Bieži vien viņu izcelsmes zemēs, atsevišķa cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības, un šis domāšanas veids līdz ar viņiem tiek ievazāts arī Eiropā. Tie nav eiropieši. Varbūt, daudzi pietiekami nenovērtē šos draudus. Taču, tie mums ir priekšā, salīdzinoši tuvā nākotnē. Pirmie signāli ir ķīniešu lēnā, bet neatlaidīgi pakāpeniskā ienākšana Latvijā, kas gaida mūs nākotnē labi ilustrē no Rietumeiropas atgriezušās jaunās latvietes ar nenosakāmas izcelsmes tumšādainiem un šķībacainiem pēcnācējiem. Man tas liekas šausmīgi! Ja tos pašus krievus, ukraiņus, baltkrievus noteiktos apstākļos, pie pareizas politikas, iespējams asimilēt, ne visus, protams, jo viņu ir pārāk daudz, tad nēģerus vai ķīniešus asimilēt nevarēs jebkādos apstākļos, nenodarot šausmīgu skādi mūsu tautas genofondam.

DDD: Iespējams, ja mēs kā tauta būtu spējīgi veikt deokupāciju un dekolonizāciju, tad mēs spētu sevi aizsargāt arī no šiem jaunajiem migrantiem. Protams, Eiropa mums tos uzspiestu, bet mēs varētu atrast iespēju tos nepieņemt. 


V.B.: Mūsu problēma ir tā, ka šajā jautājumā esam spiesti cīnīties divās frontēs. No vienas puses okupācijas mantojums Krievijas stutētās piektās kolonnas veidolā, no otras- Rietumeiropas kosmopolītisms, multikulturālisms ar visai neiepriecinošām perspektīvām. Jāspēj turēt abas frontes. Abas! Viena problēma- okupācijas un kolonizācijas sekas jau ir kā ielaista slimība, kas jāārstē, un tur mēs vienmēr varam atsaukties uz ārējo vainīgo- Padomju Savienību. Taču, ja mēs ielaidīsim valstī tagad jaunus imigrantus, tur nebūs ko vainot, tas būs mūsu lēmums. Mums ir fantastiskas iespējas izmantot to, ka viņu faktiski vēl nav, un īstenot tādu politiku, kas nepieļautu viņu ieceļošanu. Diemžēl, pat redzot visas tās problēmas, kas skārušas Rietumus dēļ kroplīgās, pašiznīcinošās imigrācijas politikas, valsts politikas veidotāji nemācās no tā. Kultūras ministrijas (ilgstoši NA pārziņā) paspārnē nesen kā sācis tapt manis jau minētais „Nacionālais integrācijas centrs”, kura galvenais aprūpes objekts ir nākamie imigranti no trešās pasaules valstīm. Izskatās, „augšas” jau ir izlēmušas nepretoties jauniem migrācijas viļņiem Mana personiskā nostāja: šobrīd jāglābj to, kas vēl ir glābjams! 

DDD: Diemžēl nacionāli un morāli ētiskā situācija visā Eiropā un pasaulē ļoti strauji pasliktinās. Atliek vien cerēt, ka latvieši attapsies pirms būs neatgriezeniski degradējušies. 


V.B.: Rietumu pasaule šodien pati sevi iznīcina! Saknes šiem procesiem var meklēt vēl Aukstā kara gados, kad ienaidnieku morāles iznīcināšana bija viens no komunistu ieročiem, lai iegūtu varu pasaulē. Komunistu ietekmes aģentūra iespiedās Rietumu humanitārās inteliģences aprindās, universitātēs, izklaides industrijā, Holivudas „sapņu fabrikās”, vārdu sakot visur, no kurienes varēja iedarboties uz cilvēku prātiem. Kultūrmarksisms ir vesels fenomens, kuru nevar izskaidrot intervijas ietvaros, bet, kam būtu jāvelta mazākais rakstu sērija. Komunistiskā sistēma faktiski ir sabrukusi, taču viņu inspirētā pašiznīcināšanās nāves kultūra, domāta Rietumu pasaules iznīcināšanai, ir kļuvusi pašpietiekama un pārvērtusies par pilnīgi patstāvīgu globālu varu- ideoloģisku, politisku un komerciālu. Pirmkārt, ir izaugušas jau vairākas jaunas paaudzes, kas dzimušas pēc tā saucamās seksuālās revolūcijas, kas ir uzaugušas morāli neveselīgā klimatā, caur televīziju un izklaides industriju uzņēmušas tikai baudas un neveselīgas seksualitātes kulta cildinājumu (pornogrāfija, brīvo attiecību popularizācija), ar preses starpniecību sapratuši, ka patriotisms ir nosodāms, jo aizvaino citas tautības un vispār ne pie kā laba nenoved, ka stipras nacionālās jūtas un savas nācijas tiesību aizstāvība ir tikai solis līdz terorismam, bet tradicionālas laulības ir vecmodīgas, neatbilst laikmeta prasībām, diskriminē sievietes, un vispār, svarīgāk ir veidot strauju profesionālo karjeru, apmeklēt skaistumkopšanas procedūras, seksuāli atbrīvoties un nesteigties ar pēcnācēju radīšanu, jo darbaspēku vieglāk ir importēt no nabadzīgajām trešās pasaules valstīm, un bez visa tā , augstskolā mums vēl cilvēki ar akadēmiski skanīgiem tituliem nolasa lekciju kursus par to, ka nav absolūtu vērtību, viss ir relatīvs, pat Dieva vārds ir apšaubāms, un šīs lekcijas parasti ir piebārstītas ar vārdiem „tolerance, „iecietība”, „cilvēktiesības”... Šie cilvēki neko citu nav redzējuši un dzirdējuši un citu, labāku pasaules modeli nepazīst, viņi ir uzauguši deformētajā greizo spoguļu valstībā, citu dzīvi nepazīst un pat nespēj iedomāties, ka pastāv alternatīva esošajai. Ja tu mēģināsi pārliecināt viņus par pretējo, labākajā gadījumā tevi vienkārši neņems par pilnu, sliktākajā- nosauks par tumsonīgu fašistu un pasludinās par politisku ekstrēmistu, kas apdraud valsts drošību. Šie cilvēki no bērnības ir indēti ar šo amoralitātes, visatļautības un ārdošā liberālisma indi, viņi pie tās ir pieraduši un kļuvuši no tās atkarīgi. Nāves kultūra ir viņu dzīvesveids un no tās idejām viņi ir kļuvuši atkarīgi, paši pieprasot vairāk seksa un vardarbības televīzijā, aizvien rafinētākas izvirtības seksuālajā dzīvē, pamatīgākas orģijas izklaides industrijā, un protams, lielāku viltus brīvību politiskajā dzīvē, lai nekādas normas ne reliģiskas, ne morālas, ne arī nacionālas, neierobežo viņu „fundamentālās cilvēktiesības” darīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā ar savu dzīvi, ķermeni un garu, nospļaujoties par pārējo sabiedrību un nokaujot sevī jebkādu pienākuma apziņu. Tādā veidā, tas, ko komunisti radīja politiskiem mērķiem, kā ieroci pret pasauli- viņu ietekmēti masu mediji, izdevniecības, kinoindustrija, izklaides bizness un pats galvenais- destruktīvais saturs, ir pārvērties milzīgās biznesa korporācijās, kas amoralitāti un netiklību ražo pēc fabrikas principa un iegūst milzu peļņu. Šajā biznesā tiek apgrozītas neiedomājamas naudas summas un aiz tā stāv milzīgas intereses. Šis pats bizness ir radījis sev spēcīgu politisko lobiju un kontrolē Rietumu politisko mašinēriju ar konkrētu mērķi- uzturēt šo melu, ļaunuma un visatļautības sistēmu, kas tiek dēvēta par demokrātisku, liberālu, atvērtu, multikulturālu un pilsonisku, kas grēku, amoralitāti un nāvi pērk kā preci un patērē neiedomājamos daudzumos. Tāda, diemžēl, ir situācija, un Latvija ir ceļā uz to pašu bezvērtību sabiedrību, kas plaukst Rietumeiropā, bez ģimenes vērtībām, saknēm, tradīcijām, toties ar pederastu „laulībām”. Paskatieties apkārt, kā jaunatne mainās mūsu acu priekšā, kā katra paaudze izaug aizvien egoistiskāka, savu vēsturi nezinošāka, atrauta no saviem senčiem. Runājot par patriotismu. Vai tad kāds cenšas to viņos ielikt? Šobrīd tā jaunietim ir ļoti apzināta, paša izvēle- būt apzinīgam latvietim, jo valsts to neveicina. Nedaudzi paši līdz tam nonāk, labākajā gadījumā pateicoties ģimenes tradīcijām, ja ir paveicies ar tādu ģimeni. Lauku novados, paldies Dievam, ir vēl tāda struktūra kā Jaunsardze.

DDD: Tu saki, ka esi pesimists, bet tu gluži vienkārši patiesi raksturoji situāciju. Kāds dzinulis tomēr liek tev darboties, mēģināt ko labot? Kādi ir tavas darbības motīvi?


V.B.: Teikšu tā – kamēr būs tā sauja latviešu, kuri gatavi upurēties, mūsu tautas lāpa vēl nenodzisīs. Situācijās, kad notiek lieli un grandiozi pavērsieni, tieši domājošais, tikumiskais mazākums uzņemas vadību pār pūli, kas domā ar kuņģi un citiem orgāniem.
Tiem, kuri apzinās, cik sliktā situācijā ir latviešu tauta, nevajadzētu bezcerībā nolaist rokas un teikt – mēs jau neko nevaram, mūsu ir maz. Manuprāt, šiem cilvēkiem, kurus es gribu saukt par Latviešiem ar lielo burtu, ir savstarpēji jāsadarbojas, jādomā, kā var cits citam palīdzēt gan biznesā, gan ikdienas dzīvē. Dzīvē ir pierādījies, ka latvietim sadzīvisko problēmu risināšanai jāvelta daudz laika un enerģijas, kas būtu vajadzīga kopējai idejai. Un, vēl- bērni un mazbērni. Audzināt viņus par Latviešiem, neļaut sistēmai viņus degradēt līdz radījumu līmenim. Patiesībā ir daudz jauniešu, kas ir sava ceļa, savas patiesības meklējumos. Pacentieties vismaz dažus, kaut vienu, uzvest uz pareizā ceļa. Tā ir smalka padarīšana, atrast pareizo pieeju cilvēka dvēselei tā, lai tā atsaucas, bet tas ir tā vērts. Vairāk vērts nekā desmit gudri sacerēti raksti tiem, kurus tāpat vairs pārliecināt nav vajadzības. Katrs jauns latvietis, kas nostājās uz nacionālisma ceļa, pagarina mūsu tautas eksistenci.
Patiesībā ideju, ko vajadzētu darīt, ko varētu darīt, man ir daudz. Ar nožēlu un kaunu jāsaka, ka daudz kas noteikti paliks vien galvā. Viens daudzko nevaru pavilkt, kas gribētu līdzēt, nav daudz. Domāju, sanākot kopā, saliekot galvas un rokas kopā, daudz ko varētu paveikt. Patiesībā tā ir liela nelaime, ka daudzi ļoti gaiši un nacionālajai idejai uzticīgi cilvēki, ir nospiesti pasivitātē dēļ sadzīviskām problēmām. Zinu daudzus, kas gribētu ko darīt, bet nevar, jo visus spēkus paņem darbs, ģimene, līdzekļu trūkums, cīņa par eksistenci. Tas ir liels zaudējums mums visiem.

DDD: Šobrīd lielu troksni sacēla Krievija, protestējot pret to, ka Latvijas Saeimā ir likumprojekts, kas paredz kriminālsodu par okupācijas fakta noliegšanu. Kā tu to vērtē? 


V.B.: Situācijā, kādā esam, atbalstu, jo citas izvēles nav. Bet, es nevaru atturēties nepasakot to, kas nodarbina manu prātu. Ja patiesība jāsargā ar kriminālsodiem, tad kaut kas nav kārtībā. Kāpēc vispār pastāv šāds jautājums: bija vai nebija okupācija? Tātad ir personas, kas tā uzskata, un tā ir galvenā problēma. Nevis tā, ka viņi to pasaka, bet dzīvodami šeit, mūsu valstī, tā domā. Ja draudēs sods, viņi to nepateiks skaļi, bet vai mainīs domas? Nē taču, klusēs un naidā griezīs zobus! Avīzē „Čas” pirms vairākiem gadiem lasīju intervijas ar naturalizētajiem jaunpilsoņiem. Tie ciniskā atklātībā pateica: valodu iemācījāmies, lai noliktu eksāmenu, iegūtu pilsonību, un pēc tam balsotu par partijām, kas ieviesīs krievu valodu kā otro valsts valodu, un visiem nepilsoņiem piešķirs pilsonību. Tāpat ir ar to okupācijas noliegšanu. Viņi turēs muti tikai pašsaglabāšanās instinkta vadīti, bet lojālāki nekļūs. Sliktākais visā ir tas, ka lai šķietami apklusinātu agresīvākos un aktīvākos piektās kolonnas aktīvistus, tiek radīts diezgan nelāgs precedents. Biedē, ka atsaucoties uz šo, nākotnē var pamatīgi tikt ierobežota mūsu visu vārda brīvība. Brisele jau velk uz to, ka homoseksuāla dzīvesveida neatzīšana arī būtu jātraktē kā naida runa ar visām no tā izrietošajām sekām. Diezgan daudz Eiropā ir valstis, kur kriminālatbildība draud par holokausta vēstures pētīšanu un dažādu ar to saistīto oficiālo mītu un skaitļu apšaubīšanu. Neuzskatu, ka tas ir pareizi. Jā, principā, kā latvietis, piekrītu- okupācijas noliedzējiem nav vietas mūsu sabiedrībā, bet ir lietas, par kurām ieteiktu tālredzīgi padomāt. 

DDD: Vai mums tas ir tik svarīgi – varbūt, ka svarīgāka ir okupācijas fakta nolieguma kriminalizēšana, nevis tas, vai varēsim vai nevarēsim runāt par holokaustu un tā patiesajiem apmēriem.


V.B.: Domāju, ka nevienam no mums strīdēties par holokaustu, tā apmēriem un detaļām, nav pašmērķis. Diemžēl, šo jautājumu aktualizē tie cilvēki, kam holokausts ir nevis vēsturiska traģēdija, bet varas instruments, ko izmantot jebkurā situācijā, kad žīdu politiskās intereses nonāk pretrunā ar citu tautu interesēm. Jā, un arī liels bizness. Konkrēti mūs tas skar šobrīd, kad šo etnisko grupu pārstāvoši blēži mēģina radīt sev izņēmuma stāvokli, pārskatot denacionalizācijas procesu. Patiesībā tā sauktā holokausta aizsegā tiek bīdīta milzīga afēra, lai no valsts izkrāptu milzīgu naudu un vērtīgus nekustāmos īpašumus. 

DDD: Ja pareizi atceros, tad Urbanovičs no Saskaņas centra teica – es jau nenoliedzu, ka okupācija bija, bet nav okupantu. 


V.B.: Ļoti precīzi! Tā arī ir valsts politiskais skatiens uz mūsu vēsturi jeb oficiālā pozīcija, ko apbrīnojami trāpīgi pārtvēris arī Urbanovičs. Un kas mainījies mūsu dzīvē, kopš Urbanovičs to pateica? Ķecerīga doma: bet es pat drošāk jūtos, kad redzu savu ienaidnieku atklātā pozā, tādu, kāds viņš ir. Liekulīgs, nomaskējies ienaidnieks iemidzina modrību.

DDD: Tāpat mums neko nelīdzētu tas, ja Krievija atvainotos.


V.B.: Līdzētu. Tas būtu pamats, lai Latvija varētu uzstādīt nākamo prasību, kompensēt okupācijas radītos materiālos zaudējumus un piedalīties deokupācijas un dekolonizācijas īstenošanā. Tikai tas ir tāds nereāls sapnis. Krievija nekad neatzīs Latvijas okupāciju. Nekad! Jo atzīšanai nav nekāda sakara ar vēsturiskās patiesības saprašanu un noziegumu atzīšanu. Tas ir politisks lēmums ar tālejošām sekām. Nebūsim naivi: Krieviju vada pietiekami izglītoti cilvēki, kas labi zina vēsturi. Nelieti, vai precīzāk- apzinīgu Krievijas impērijas interešu sargu, nevajag jaukt ar cietpauri vai muļķi. Viņi labi zina, ka okupācija bija, un zina tos noziegumus, ko viņu priekšteči pastrādājuši, gluži tāpat kā Staļins tajā traģiskajā laikā, labi apzinājās, ko dara. Tikai, viņi nekad to neatzīs. Atzīt Latvijas okupāciju nozīmē, ka būs jāatzīst līdzīgi noziegumi pret veselu virkni valstu. Tas izraisītu milzīgu ķēdes reakciju, kad nāktu klajā visi noziegumi, sabruktu viss desmitgadēm būvētais uz meliem būvētais Krievijas vēstures mīts. Iedomājieties kādas tiesiskās, materiālās pretenzijas pret Krieviju kā Padomju Savienības mantinieci, var celt kaimiņi, arī privātpersonas. Valsts sabruktu un bankrotētu. Tādēļ, viņi nekad uz to neies. Mums tas ir jāpieņem, un nevajag dzīvot ilūzijās, ka mēs kaut ko pierādīsim, un kaut kādu taisnību panāksim Maskavā. Pavisam savādāk jārīkojas. Vienkāršoti runājot: maksimāla ekonomiskā neatkarība no Krievijas, Maskavas propagandas bazūņu aizbāšana Latvijā, aktīva diplomātiskā iesaiste jebkurās koalīcijās, kuru mērķis kolektīvā drošība no Krievijas draudiem, pat vēl vairāk- piedalīšanās jebkurās darbībās, kas vājina un drupina Krieviju kā valsti, un piektās kolonnas skaitliska samazināšana jebkuriem iespējamiem līdzekļiem. Tie man šķiet galvenie politiskie uzdevumi šajā jomā

DDD: Kādēļ, tavuprāt, politiķi no dažādām partijām ik pa laikam, tēlaini izsakoties, izceļ gaismā kādu svarīgu nacionālās politikas jautājumu, ja nevēlas šīs problēmas risināt pēc būtības? Kā vērtēt, piemēram, “Vienotības” satraukuma pilnās runas par valodas referendumu, krievu skolu pāriešanu uz latviešu valodu? 


V.B.: Tas vienkārši ir vistīrākais cirks. Politiskās tehnoloģijas. Tādus jautājumus, par kuriem bļauj dēļ popularitātes var atrast ļoti daudz, un ar to nodarbojas ne tikai „Vienotība”, bet pilnīgi visas Saeimā pārstāvētās partijas. Ļoti ciniska ir arī „Nacionālā Apvienība”, kas regulāri bauro, cik slikta ir valdošā vara. Piekrītu, bet ko jūs bļaujat, ja paši esat tajā valdībā, un pietiekami labi pārstāvēti, turklāt līdzatbildīgi par visu? Viņi nav varas partija, tāda esot tikai „Vienotība”, kurai esot premjers. Demagoģija! Man šķiet, ka viņi visi pār vienu kārti metami, katrs meklē savu jājamzirdziņu, par ko bļaut, uz kā izrādīties, un pie reizes kā sariebt koalīcijas partneriem. Kā indīgi skorpioni vienā burkā. Neteikšu, ka man viņu žēl, bet valsts gan no šī politikānisma un parazītisma cieš. Tagad ļoti aktualizēts jautājums par tā sauktajām legālajām narkotikām. Bet, tās indes taču atklāti tiek tirgotas vairākus gadus! Par sekām, kādas tās rada, arī runā jau gadiem. Un, vēl joprojām šie nāves tirgoņi legāli tirgojas! Piedodiet, ko visus šos gadus darīja Saeimas parazīti, ko darīja ministri? Vairāku gadu garumā nevarēja apturēt mūsu jaunatnes fizisku noindēšanu? Ja tagad, tikai tagad, kāds no parlamentārajiem liekēžiem sāk birdināt krokodila asaras, un muldēt, ka jārīkojas, tad es to uzskatu par nekrietnu liekulību. Jums bija doti gadi, neviens nekustināja ne ausu… Pat tagad jūs ne uz ko neesat spējīgi! Domāju, ka šobrīd parlamentā nav cilvēku, kam reāli interesē valsts un tautas liktenis. Tikai cirks, lai tiktu ievēlēti kārtējā sasaukumā. 

DDD: Bet, ja viņi šādus cirka numurus veic, tad taču viņi jūt, ka latviešiem tas ir vajadzīgs, ka latvieši tomēr ir izslāpuši pēc nacionālām lietām?


V.B.: Par valodas referendumu… Ar vienu roku politiķi paši aizdedzina mežu, bet ar šļūteni otrā rokā mēģina to apdzēst. Kas ir tie, kas pieņēma pilsonības likumu esošajā redakcijā? Kas ir tie, kas publiski muld par naturalizāciju, integrāciju, gandrīz aiz matiem velk no Tambovas un Tjumeņas iebraukušos uz naturalizācijas pārvaldi pēc pilsonības? Kas pasūta jūsmīgos avīžrakstus par lielo „progresu” naturalizācijas jomā, un ar sarkanām tulpēm sveic teju katru okupantu, kurš dabūjis pilsoņa pasi? Lūdzu, sekas šai absurdajai politikai varēja redzēt bēdīgi slavenajā valodas referendumā, tās var redzēt tajā, ka Ušakovs valda Rīgā, tajā, ka „Saskaņas centrs” kontrolē trešdaļu Saeimas . Nedod Dievs, ka sanāks pieredzēt vēl referendumu par Latvijas pievienošanos Krievijai. Okupantiem ir okupantu mentalitāte, lielai daļai krievu runā asins balss, viņi ir mūsu ienaidnieki, ar savām interesēm, bet ar veselo saprātu to var vismaz saprast. Bet, nekad nesapratīšu un neattaisnošu latviskas izcelsmes politiķus, kuri darbība vērsta uz to, lai šo svešo naidīgo elementu stiprinātu, kaut vai ar pilsonības piešķiršanu.

DDD: Pēc tam ar putām uz lūpām aicina latviešus balsot, jo savādāk būs beigas nacionālai valstij.


V.B.: Jā, tieši tā. 

DDD: Kā tev šķiet, vai jaunā kārtība, ka pilsonībā uzņemtie, mūzikai skanot un ar asarām acīs, Saeimas sarkanajā zālē svinīgi sola uzticību Latvijai kaut ko mainīs?
 

V.B.: Neko tas nemainīs. Turklāt, nu jau teju visi naturalizēti. Palikuši pārsvarā tie gados pavisam vecie, kurus pilsonība vairs īsti neinteresē. Ļaunums šajos gados nodarīts liels. Tie ir vairāki simti tūkstošu, kas pilsonību jau ieguvuši, viņu pēcnācēji, kas to iegūst automātiski. Par to, ka būtu jāaptur naturalizācija, jāveic tās rezultātu pārskatīšana jeb plaša lustrācija, jau izteicos. Ja tam nav politiskās gribas, tad vienīgais kas atliek, tas ir cerēt, ka demogrāfiskie procesi un laiks strādās latviešu labā. Ka lielpilsētu guļamrajonu degradētā krievvalodīgās jaunatnes daļa vairāk lieto alkoholu un narkotikas, mazāk rada pēcnācējus, vairāk izceļo no valsts. 

DDD: Tavuprāt, vai pie varas esošie ir vienkārši stulbi vai apzināti nodevēji? Īsti gudri jau viņi nav, ja ar vienu roku posta, ar otru cenšas to labot...


V.B.: Es teiktu tā – liela viņu daļa ir vienkārši politiķi. Šī vārda sliktākajā nozīmē. Manuprāt, viņus nenodarbina šādi jautājumi, un tas ir vissliktākais šinī gadījumā, ko var pateikt. Viņi domā par savu karjeru, naudu, par iespēju shēmot, zagt utt. Visticamāk, ka viņi pat nedomā kaut kādās idejiskās kategorijās, kas notiek valstī. Tā viņiem ir ļoti liela abstrakcija. Domāju ar paaudžu maiņu, arī politiskajā vidē, pretēji daudzu cerībām, būs tikai sliktāk. Kādēļ? Tā paaudze, kas pieredzēja neatkarīgo Latviju, tās bojāeju, savām acīm redzēja, kā šeit uzradās okupanti un tiem sekojošie civilokupanti, ar izņēmumiem, vispār ir nacionāli domājoša, bet diemžēl aizejoša. Vidējā paaudze, daudzi protams taisīja karjeru okupācijas apstākļos, bet tomēr paši arī saskārās ar rusifikācijas nejēdzībām, daudziem vecāki represēti, šo paaudzi skāra arī Atmodas ideāli. To pārstāv visādi cilvēki. Jaunākajai paaudzei šā pieredze iztrūkst. Ne vairs ir cieša sasaiste ar tiem, kas savām acīm pieredzēja okupāciju un uz savas ādas izjuta visas pārestības, kas redzēja kā deportēto latviešu vēl siltajās gultās iekārtojās no Krievijas ieklīdušie maišelnieki. Šī paaudze, kas dzimusi jau pēc 1991.gada daudz ko nezina, es pat esmu novērojis, ka viņiem nav skaidrs, kas ir okupanti, ka viņi te ir svešķermeņi. Viņiem tie ir vienkārši krieviski runājoši latvieši… 

DDD: Tad jau viņi ir ļoti tuvredzīgi. Biznesu taču parasti veido ar skatu nākotnē. Ja viņi tagad iedod pilsonību tādiem, kas pēc tam atnāk nobalsot par “ušakoviešiem”, tad jau viņu vietas arī ieņems “ušakovieši” un paši varēs iet slaucīt ielas.
 

V.B.: Par vidējo paaudzi var diskutēt. Tuvredzība vai aprēķins. Par jaunāko var teikt- nezināšana. Kādēļ es piesaucu aprēķinu? Mēģināšu paskaidrot. Varbūt kādam ir ilūzijas, ka mēs esam neatkarīga valsts, man tādu ilūziju nav. Politisko dienaskārtību, vērtību skalu mums diktē Brisele un Vašingtona. Jūs labi zināt, ka tur vārdi „nacionālisms” un „nacionālists” ir lamuvārdi. Viņiem ir citas vērtības: „fundamentālas cilvēktiesības”, „politkorektums”, „tolerance”, „pilsoniska sabiedrība”, „multikulturālisms”. Pēc šīm formulām viņi paši dzīvo un posta savas valstis, un to pašu pašiznīcināšanās politiku cenšas uzspiest arī mums. Cik mums te nav braukuši visādi Briseles komisāri, ar visādām pamācībām, kādam jābūt valodas, pilsonības, imigrācijas un citiem likumiem! Tas viss tiek iedēstīts mūsu politiķu galvās. Kas viņiem par to tiek? Briseles vareno labvēlība, protams. Bet, ņemot vērā, ka Brisele, nevis Rīga, ir galvenais varas centrs, sakari un protekcija tur, ir galvenais karjeras garants. Kura gan no mūsu pērkamajām politikāņu dvēselītēm, nesapņo karjeru noslēgt Briselē? Tas taču tik pat prestiži, kā Brežņeva valdīšanas laikā, nokļūt politbirojā, Maskavā! Bet, aizstāvēt savas tautas intereses, nozīmē sevi ierakstīt sliktajos, nacionālistos, bet būt nacionālistam taču šodien ir sliktais tonis, tas pat ir bīstami. 

DDD: Viņiem droši vien maksā par to, ko viņi šobrīd runā, un kaut kādā mērā varbūt tiešām ir tik apstulbināti, ka paši tic tam, ko runā. 


V.B.: Jā. To pašu var teikt arī par Satversmes preambulu. Es nebūt par to neesmu sajūsmā. Tiek pavērtas plašas iespējas manipulēt ar jēdzienu „latvietis”. Uzmācīgi tiek kultivēta murgaina ideja, ka latvieši ir visi Latvijas pilsoņi. Uzsildīta senā Vairas Vīķes Freibergas prātula, ka latvietis esot jebkurš pilsonis, kurš prot latviski, neatkarīgi no etniskās piederības- krievs, žīds, ķīnietis… Tad jau sanāk, ka latvieši ir gan Pliners, gan Korens, gan tā pilsoņu varza, kas balsoja par krievu valodu kā valsts valodu. Labi, viņi ir pilsoņi, par nelaimi mums, bet atdot viņiem vēl mūsu tautību… Kas tad beigās paliks mums, latviešiem? Kā mums sevi dēvēt? Par aborigēnu izcelsmes latviešiem, iezemiešiem? Ir skaidri jādefinē: Latvietis ir tiešais baltu/līvu pēctecis, kā saknes šajā zemē mērāmas gadsimtos plus valoda un pašidentifikācija! Tautība ir viena valoda, kultūra, kopīga vēsturiskā pieredze, asinis, un piederības apziņa. Un, Latvijas valsts jēga ir LATVIEŠU tautas saglabāšanās, pastāvēšana un izaugsme! Bez šā uzdevuma pildīšanas, valsts pastāvēšana ir bezjēdzīga. 


Intervija turpinājumos publicēta laikrakstā "DDD" 2014.gada  5(307), 6(308), 7(309), 8(310) nummuros

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru